Tā ir ārkārtēji emocionāla grāmata. Autore raksta, ka tās tapšanu iedvesmojusi 2000. gadā Latvijā iznākusī A. Kincles un G. Šimrona grāmata Rīgas bendes nāve, kurā stāstīts par Mossad grupas veiktu soda akciju, 1965. gadā nogalinot slaveno lidotāju H. Cukuru. Grāmata B. Šāberti satricina līdz sirds dziļumiem, jo, viņa saka, ja «visu mūžu esat zinājuši, ka sniegs ir balts, bet pēkšņi jums saka - rūtains, jūs taču padomāsiet, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt».
Pozīcija ir cienījama. Pretrunīgais jautājums ir pelnījis detalizētu analīzi gan tad, ja H. Cukurs bija nevainīgs, gan tad, ja viņš bija cinisks noziedznieks. Tomēr pasludināto uzdevumu B. Šāberte ne tikai nav sasniegusi, bet ir diskreditējusi, faktus aizstājot ar emocijām, analīzi - ar vainīgā meklējumiem. To, ka genocīdā apsūdzētais Arāja komandas loceklis apmelots, žurnālistei pierādīt neizdodas. Bet uzrādītās objektīvās pretrunas, piemēram, liecībās, zem sitiena paliek autores pārlieku dedzīgā tonī paustās pārdomas par Latviju un ebrejiem, kas tikai brīnumainā kārtā nobalansē uz robežas ar nacionālā naida kurināšanu. Protams, grūti iztēloties, kā viens cilvēks fiziski iznīcina 30 000 ebreju, dedzina sinagogas, izvaro, šauj, slīcina, spīdzina, ņirgājas. Bet tas nenozīmē, ka H. Cukurs nevienu nebūtu nogalinājis vai mocījis. Tas, ka autore grāmatas beigās uzsvērti runā par komunistisko ebreju lomu Latvijas okupācijā vai Izraēlas agresīvo izturēšanos Palestīnā, uz lietu neattiecas. Lai ko darītu vai nedarītu ebreji, H. Cukurs no tā nekļūst ne vairāk, ne mazāk vainīgs.
Paradoksālā kārtā H. Cukura grāmatā nav. Nav cilvēka ar konkrētu biogrāfiju, uzskatiem, rīcību. Ir mītisks tēls, kas daļai grāmatā citēto cilvēku ir Rīgas bende, bet citiem - upurjērs uz holokausta pārspīlējumu altāra. Ļaujiet man runāt! Herberts Cukurs tekstu veido zinātnisku monogrāfiju, atmiņu un žurnālistisku rakstu citējumi. Interpunkcijas lietojums uzdzen šermuļus. Teikums, piemēram, sākas 83. lpp., bet beidzas 88. lpp. Faktiski tā ir nodaļa, un jālasa vairākkārt, lai nedaudzos autores rakstītos teikumus nesajauktu ar citēto tekstu.
Avotus autore nav mēģinājusi analizēt, kaut viņas emocionālā attieksme pret konkrētā viedokļa paudēju ir nepārprotama. Galu galā arī lasītājs uz jautājumu, bija H. Cukurs vainīgs vai ne, atbild nevis izvērtējot neesošos argumentus, bet jautājot - uzticos viedokļa paudējam vai ne. Žēl, jo, pat pieļaujot, ka H. Cukura vainu vai nevainīgumu tiešām nav iespējams pierādīt, grāmatas materiāls ļauj runāt par vairākām pētāmām problēmām. Uzkrītošākā, iespējams, ir jautājums - kas tad īsti bija Cukurs? Tādu biogrāfiju, kādu skopos faktos ieskicē B. Šāberte, domādams neizdomāsi. Izcils inženieris, virsnieks, faktiski koka kastē ar defektīvu motoru triecas cauri Eiropai un Āfrikai, lai nokļūtu Gambijā; 1937. gadā kļūst par pirmo Rietumu lidotāju, kas nolaižas Tokijā. Baigajā gadā H. Cukurs ir Maskavā. Ko viņš tur dara, kā no Padomju Krievijas izkļuva - ne vārda. Bet 1941. gadā viņš strādā savā mazdārziņā Kurzemē un vēl pēc mēneša jau rūpējas par Arāja komandas autoparku. Intriģē arī, kā H. Cukuram izdevās evakuēties no vācu kontrolētās Kurzemes uz Vāciju, līdzi vedot ebrejieti, kas paliek kopā ar ģimeni līdz pat mītnes zemei Brazīlijai.
Otra problēma, par ko rosina domāt B. Šābertes darbs, ir ētiskas dabas. Vai tiešām no savāktajiem materiāliem viennozīmīgi secināms, ka cilvēki, kas liecināja pret H. Cukuru, ir uzpirkti nelieši? (Tas apgalvots gan tiešā tekstā, gan ironizējot.) Varbūt Herberta Cukura stāsts (apejot jautājumu, bija viņš bende vai ne) tomēr stāsta nevis par Herbertu Cukuru, bet gan par Herbertu Cukuru - mītu, cilvēku, kuru liecinieki redzējuši nevis tāpēc, ka redzējuši, bet tāpēc, ka varēja redzēt. Tad tas ir nevis vēsturisks, bet kultūrvēsturisks fakts, iespējams, ļoti traģisks. Lai vai kā - šķiet neētiski ironizēt par cilvēkiem, kas izgājuši cauri ellei.