«Tagad man šķiet būtiski prezentēt deviņdesmito gadu darbus mūsdienu mākslas kontekstā kā Mākslas Darbus, nevis tos atrādīt kā vienīgi «bērnības arhīvu». (..) Tagad saprotu, ka šie darbi ir vislabākais, ko jebkad esmu darījis,» - tā I.Grāvlejs izstādes pieteikumā presei. Bet _Piktuers_ ir vienkārši nepareizi uzrakstīts _Pictures._ No 10.jūlija līdz 2.augustam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles _Arsenāls_ Radošajā darbnīcā skatāma viņa personālizstāde _Deviņdesmitie._ Fotogrāfiju sērija _90-tie,_ 8 mm īsmetrāžas filmas, dienasgrāmatu izraksti. Darbi pārsvarā radušies pamatskolas laikā. Iemūžinātas ainiņas no pusaudžu dzīves kādā Iļģuciema vidusskolā. 90.gadu elka Stallones plakāti. Iemūžinātas skaņu tehnikas dinozauri - kasetes. Arī fotokamera_,_ ar kuru bildes tapušas un kuru Ivars skolas laikā iemainījis pret 20 alus un limonādes skārdenēm. Fotogrāfijas ar bundžiņām - popārts Grāvleja gaumē. Kompozīcija ar _Valentine's_ bukletiņu, sveci un pudeli, jauna puiša intīmās biogrāfijas liecības - istabas un atvilktņu saturs, kas liecina par vidusskolas laikam tipisko erotiskās un reliģiskās spriedzes sajaukumu. Kolāža ar klasesbiedrenes seju, kas tikusi pie kailām uzpumpētām krūtīm. Blakus kanalizācijas lūkai - margarīna _Rama_ vāciņš. Paraksts: «Tas ir Dievs.»
Laikmetīgās mākslas zinātnieku vispārpieņemtais viedoklis par Ivara Grāvleja mākslu - viņš cenšas atkāpties no mākslas fotogrāfijā ierastās vērtību sistēmas. Savos projektos autors uzņēmies fotogrāfa amatiera lomu, ekspluatējot subkultūrā izmantotos prezentācijas veidus un bieži vien banalizējot un ironizējot par fotogrāfijas mediju. Zināmākie I.Grāvleja projekti - par provokatīvu dēvētais Mobilais, kurā autors izstāžu zālēs Rīgā mēģināja pārliecināt, ka skatīties mobilajā pornogrāfiju ir daudz interesantāk, nekā tērēt laiku garlaicīgām gleznām. Simpātijas izpelnījies asprātīgais konceptuālais projekts Derīgi padomi fotogrāfiem laikrakstā Kultūras Forums. Piemēram, pareizi ir nelikt priekšā pirkstu objektīvam. Ironija ienāk arī jaunajā izstādē. Uz naglas pakārts Mego maisiņš - iebāžot roku, var izvilkt kaudzīti ar pabalējušiem skolotāju portretiem. Ko darīt māksliniekam ar prestižās Prāgas FAMU augstskolas maģistranta diplomu kabatā, ja atskārta - labākais tapis vidusskolā - piemeklē 29 gadu vecumā? «Neko. Jāmeklē tālāk,» smejas I.Grāvlejs. Lai gan viņš ir fotogrāfs ar profesionālu augstāko izglītību, viņa pārliecība - «skola sačakarē». Vai jāsecina, ka arī studijas FAMU, kas ir vienīgā augstskola Eiropā, kas tur godā melnbaltās fotogrāfijas tradīcijas, viņš nožēlo? Nē. Bijis laiks, tehniskais aprīkojums, draugu ietekmes. Draugiem, viņaprāt, ir daudz būtiskāka loma par akadēmiskajiem padomiem. Kas ir svarīgi, ja ne skola, ne meistarība, ne klasiķa Anrī Kartjē-Bresona «izšķirīgā mirkļa» poēzija viņam nešķiet saistoša? «Es nesaprotu, kāpēc fotomāksla būtu jāatdala no pārējām. Ja runā par fotomākslu vispārpieņemtā veidā, tad man tā vairāk asociējas ar salonu, lietām, kas labi pārdodamas. Starp citu, man patīk Kartjē-Bresons. Man pašam ir tāda veida darbi, bet nelikās, ka tie būtu jārāda. «Izšķirīgie mirkļi» ir arī šajā izstādē. Bet vai viņš ir vienīgais mākslinieks?... Visvairāk interesē process. Ideja,» skaidro I.Grāvlejs. Ko darīt, ja, teorētiski respektējot, ka laikmetīgā māksla ir viss un jebkas bez robežām, izstādē tomēr nodevīgi uzmācas sajūta, ka no draugu bēniņos nogrūstās jaunības mākslas varētu sanākt līdzīga izstāde? Ko iesākt ar mulsumu par kritērijiem? «Svarīgākais, ka ierauga un parāda. Pēc kāda laika nebūs mājas un arī bēniņu nebūs,» domā I.Grāvlejs.