Piemēram, Krievijas prezidenta paspārnē esošais Mūsdienīgas attīstības institūts nupat rīkoja konferenci, kurā prezentēja starptautisku pētījumu par pēckrīzes attīstības modeļiem jeb, pareizāk sakot, par nākamās iespējamās krīzes dabu, scenāriju un kā tajā rīkoties. Ļoti, ļoti daudz Krievijas prāta, laika un naudas veltīts gandrīz 250 ekspertu (piedaloties Ķīnas, Japānas, Indijas, ASV u. c. kolēģiem no 53 valstīm) viedokļa noskaidrošanai. Tas oficiālajai Maskavai nav komplimentārs, un tas tikai vairo tā ticamību.
Secinājums it kā jau zināms: uz izejvielām balstīta ekonomika kombinācijā ar zemas kvalitātes valsts pārvaldi rada draudus šādas valsts konkurētspējai un pilnvērtīgai pastāvēšanai. Blakus starptautiskam, akadēmiskam tā apstiprinājumam jaunums ir arī vērā ņemamā vienprātība, ka nākamais globālais izaicinājums būs ģeopolitisks: kuram būs ekonomiskā ietekme, kurās sfērās un reģionos. Tam līdzi nāk atziņa, ka nacionālās ekonomikas vairs nevar ļauties liberāla brīvā tirgus «žēlastībai» un Jaunajā vilnī piekoptajai sarunāšanas kultūrai, tādēļ jaunajā situācijā izšķirīga būs efektīva valsts pārvalde, kas stimulēs un regulēs pašmāju ekonomiku un realizēs vienotu stratēģiju starptautiskajos tirgos.
Lai kādus praktiskus secinājumus no tā izdarītu Krievija, mēs varam izmantot šo iespēju palūrēt lielo pasaules politikas spēlētāju kārtīs savā labā. Spriežot pēc visa, viņi neblefo. Un variantu nav daudz. Spēcīga valsts nozīmē vai nu despotisko «skaldi un valdi», vai arī sabiedrībā ticami un dziļi integrētu pārvaldi ar plašu un motivētu līdzdalību lēmumu pieņemšanā jeb to, ko ideālā variantā saprotam ar demokrātiju. Par to, ka Krievijai šādā vai tādā veidolā būs sava teikšana bijušās PSRS ģeopolitiskajā telpā, var nešaubīties. Jautājums - turklāt ne retorisks, bet steigšus un atbildīgi risināms - vai Latvija tai laikā būs gana erudīts pretspēlētājs.