Izmeklēšana un teksts ir cieši saistīti. Ne velti par ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes pirmo Pretizlūkošanas daļas vadītāju pēc Otrā pasaules kara kļuva apdāvinātais Jeilas universitātes absolvents angļu literatūras zinātnieks Džeimss Engltons, kurš savās darba metodēs smēlās iedvesmu no tā dēvētās Jaunās kritikas (teksta rūpīga lasīšana) un modernistu dzejas.
Lī Čailda asiņainajam trillerim Nāves zona ir intelektuālais alibi - gan solīdi vērtējumi starptautiskajā presē, gan visai prestiža balva par labāko pirmo romānu. Tas sākas ar Džeka Rīčera arestu pie omletes šķīvja, viņam ēdot brokastis kādā kafejnīcā (kurā lasītājs vēl atgriezīsies) «nekurienes» Mārgreivas vidū. Vienīgā ķibele, ka Rīčers tiek arestēts par baisu slepkavību, ko viņš nav izdarījis. Mārgreivā viņš iemaldījies, ejot sen mirušā ģitārista Aklā Bleika pēdās, «kurš tāpat bija gājis pa šo ceļu svelmainā pēcpusdienā». Tad, ejot pa to ceļu, varēja sasniegt darbu, cerības un naudu. Tagad tas ir gludi asfaltēts ceļš uz nekurieni.
Lī Čailda metode darbojas intriģējoši: radīt spriedzi, bez iepriekšējiem paskaidrojumiem iemetot lasītāju notikumu virpuļa vidū, lai pēc tam pakāpeniski noskaidrotu piņķerīgās lietas apstākļus, pie reizes uzburot spocīgas noskaņas. Daļējas atbildes reizēm rodamas jau tekstā. Piemēram, sākumā, tikai it kā garāmejot, tiek pieminēta kāda skulptūra. Vai cilvēks, kurš dodas uz noteiktu debess pusi.
Pāris vietās šis romāns latviešu lasītājā, iespējams, radīs pazīstamas sajūtas. Piemēram, romāna varonis, kurš pirms pusgada zaudējis darbu, atzīst: «Pašlaik mana problēma ir - nopelnīt iztiku, nezaudējot brīvību.» Savukārt valsts prezidents lāpa deficītu budžetā, «šodien ietaupot dolāru uz krasta apsardzi, rītdien tērējot desmit dolārus par cietumiem».
Rīčera ādā ir vilinoši iejusties, taču tas ir tikpat grūti, kā identificēties ar supermenu, jo Rīčers ir pārcilvēks. Vienīgais cilvēciskais Rīčerā ir viņa bezcerīgais stāvoklis un (paša izvēlētā) vientulība: «Man patīk anonimitāte. Man patīk piečakarēt šo sistēmu, bet tagad šī sistēma piečakarējusi mani pašu.»
Rīčers ir autsaidera klišeja, evolucionējis Rembo - vīrs bez pieturas punkta dzīvē (ja neskaita viņa principus), izbijis armijas profesionālis, kurš ņem lietas savās rokās un izdara to, ko likumsargi nevar atļauties, piemēram, kautiņos ļaundariem izspiež acis un sadragā ādamābolus. Viņš visai detalizēti atklāj savus paņēmienus. Piemēram, pareizāko veidu, kā žņaugt.
Izmantojot kādu spilgtu metaforu no romāna, var teikt, ka, ledum sākot kustēties, trillerī radikāli pārmainās visa ainava. Atklājas, ka Rīčers nav vainīgs un ka asinspirtī ir iesaistīti tie, kurus vajadzētu turēt aizdomās vismazāk. Tā ir trilleru klišeja. Tāpat šķietami neloģiskais fakts, ka sākotnēji piečakarētais varonis izmeklēšanu pārņem savās rokās. Bet tā ir trilleru mūžīgā pretruna - paranoida konspirācija, kas sadzīvo ar neticamu naivumu.
Tulkojumā šur tur pavīd paviršības. Piemēram, leģendārā autobusu kompānija Greyhound vismaz vienā vietā nodēvēta par Greyhaund; Bentley limuzīns ir nosaukts par English Bentley, oriģinālā, visticamāk, bijis rakstīts «angļu (automašīna) Bentley». Tekstā, kur labāk iederētos «skandāls», minēta «sensācija».
Detektīvromāni jeb trilleri, kā tos dēvē mūsdienās, nereti lasāmi kā lugas bez jebkādas literāras vērtības - tikai sarunas un notikumi. Spilgts piemērs ir Dena Brauna Da Vinči kods. Turpretim Lī Čaildam par labu runā viņa literārās dāvanas - spēja gleznot efektīgas ainavas un noskaņas.