Vainojot valsti savā nespējā atdot paša acīmredzot milzīgos apmēros bezatbildīgi sagrābtus, visticamāk, nekad neatmaksājamus kredītus, pazīstamais dziesminieks un dzejnieks Kaspars Dimiters paudis vēlmi atteikties no Latvijas pilsonības. Viņa izplatītais, nu jau kārtējais paziņojums pēc savas būtības ir tik nožēlojams, ka citā reizē būtu pazemojoši to pat citēt.
Taču šoreiz ir citādi. Dimiters ir neatgriezeniski pārkāpis pēdējās robežas un nonācis tajā pusē, no kuras atpakaļceļa vairs nav. Patiesībā viņš kļuvis par simbolu katra Latvijas iedzīvotāja personīgajai neizdarībai, negribēšanai, nespēkam, bezatbildībai, slinkumam, gļēvumam, neuzņēmībai, neapdomībai, savtīgumam un egoismam. Latvijas Republikas pilsonība ir liela vērtība. Un Latvija ir lieliska vieta, kur dzīvot. Pēdējo gadu laikā man ir bijusi iespēja viesoties vairāk nekā četrdesmit pasaules valstīs, un šie ceļojumi tikai stiprinājuši ticību Latvijai. Jo mēs dzīvojam pat uz vidējā Eiropas fona sakoptā, gana pārtikušā, drošā, skaistā un mierīgā zemē, tādā, kurā uzņēmīgiem ļaudīm joprojām ir atvērtas gandrīz visas durvis. Tas ir neapstrīdams fakts, un to noliegt var tikai cilvēks, kurš nespēj paskatīties tālāk par savu degungalu, ieraugot dzīvi visā tās daudzveidībā un krāšņumā.
Tādi indivīdi kā Dimiters indē sabiedrisko domu, radot iespaidu, ka viss ir slikti. Viņi aizdedzina malduguņu lāpas un savu bieži pārdabisko enerģiju tērē mehāniskai to vicināšanai, nevis personīgās un valsts labklājības celšanai.
Taču, lai cik arī skaistas un vilinošas, tās ir un paliek tikai viltus praviešu iedegtas maldugunis. Katram pašam ir iespēja lemt par savu likteni, un valsts nav vainīga pie tā, ka kādam privātas vieglprātības dēļ ir apķīlāta manta. Mēs katru dienu izdarām izvēles, pieņemam lēmumus, šo to ietekmē nejaušība un Dieva pirksts. Taču atslēgas vārds ir un paliek atbildība. Atbildība pret sevi, savu ģimeni, savu mantu, pārējo sabiedrību un, jā, arī valsti. Latviju. Un, mētājoties ar tādiem vārdiem kā «es atsakos no Latvijas pilsonības», tikai tiek turpināta pēdējos gados plaukstošā vaimanāšana un Latvijas gānīšana. Jo ir daudz vieglāk problēmas, pie kurām vainojams galvenokārt esi tikai un vienīgi tu pats, novelt uz valsti. Tad nav jādomā un jāanalizē, tad nav jākārpās uz priekšu, tad var tikai gausties un izkliegt lāstus. Lāstus, kuri būtu jāvelta nevis Latvijai, bet pašam sev.