Vispirms jau ar nākamā gada 1. janvāri par mikrouzņēmuma darbiniekiem darba devējam būs jāsāk veikt sociālās iemaksas no summas, kas ekvivalenta ar trim ceturtdaļām no minimālās algas, bet no 2018. gada iemaksas būs veicamas no pilnas minimālās algas. Vienlaikus gan atkarībā no uzņēmuma apgrozījuma tiek samazināta MUN likme.
Tāpat ir noteikti tā dēvētie nozaru ierobežojumi - 37 nozarēs nevarēs dibināt mikrouzņēmumus. Vienlaikus Ekonomikas ministrija (EM) strādā pie regulējuma, kas paredz atbalstu iesācējuzņēmumiem, kam ar laiku būtu jāaizstāj MUN. Paredzēts, ka jaunais regulējums varētu stāties spēkā 2019. gadā.
Ierosina saglabāt
Plašu rezonansi izpelnījies finanšu ekspertes Agneses Pastares nesenais viedoklis, kurā tiek uzsvērts, ka līdz jaunā regulējuma spēkā stāšanās brīdim nevajadzētu aiztikt MUN sistēmu. A. Pastare Dienai norāda, ka «šādas izmaiņas nav godīgas pret MUN režīmā strādājošiem uzņēmumiem, jo, kad MUN tika ieviests, tā likumā nebija noteikts, ka tas ir terminēts pasākums. Tajā strādājoši uzņēmumi rēķinājās, ka šāds nodokļu režīms ir un tajā var strādāt». A. Pastare uzsver, ka nav pret to, ka tiek izstrādāts jauns regulējums uzņēmējdarbības sācējiem, taču iebildumi ir pret to, ka tikmēr, kamēr tas vēl nav ieviests, tiek aiztikta labi strādājoša sistēma.
Savukārt taujāta par krāpšanos ar mikrouzņēmuma statusu un, teiksim, sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) mākslīgu sadalīšanu mikrouzņēmumos vai darbinieku piespiešanu veidot mikrouzņēmumus, lai ar viņiem slēgtu nevis darba līgumu, bet kādu citu līgumu, tā optimizējot nodokļus, A. Pastare teic: tāpat kā Valsts ieņēmumu dienestam izdodas veiksmīgi izķert negodīgos uzņēmējus, kas iesaistīti PVN karuseļshēmās, tieši tāpat vajag izķert arī šādus mākslīgi veidotus mikrouzņēmumus.
A. Pastare arī norāda uz vēl vienu problēmu - «plānotajos MUN grozījumos nav ietverts pārejas periods, sākot no ceturtā gada, jau esošiem, strādājošiem mikrouzņēmumiem - tiek minēts tikai trīs gadu periods, kad piemēro MUN. Nav pieļaujams, ka «vecie» mikrouzņēmumi tā vienkārši izbeidzas pēc noklusējuma ar 2017. gada 1. janvāri».
Savukārt EM valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko uzsver, ka vienā brīdī pašreizējam MUN režīmam jābeidzas tāpēc, ka tas tika radīts krīzes laikā, kad bija augsts bezdarbs, un MUN izveidošanas mērķis bija veicināt nodarbinātību. MUN sākotnējais mērķis, kādēļ tas tika radīts, bija atbalsts uzņēmējdarbības uzsācējiem, taču laika gaitā MUN vairs nesasniedz šo mērķi, norāda R. Aleksejenko un uzsver, ka tāpēc EM izstrādājusi jaunus atbalsta mehānismus tieši uzņēmējdarbības sācējiem. Kā savā 2015. gada prezentācijā norādījusi Finanšu ministrija (FM), 29% MUN režīma izmantotāju mainījuši statusu no vispārējā nodokļu režīma, tātad nav uzņēmējdarbības sācēji klasiskajā nozīmē. Te gan jāpiebilst, ka 29% var vērtēt gan kā lielu, gan arī - tieši otrādi - kā niecīgu skaitu.
Strīdīgās iemaksas
Lielus iebildumus no pašreizējo mikrouzņēmumu pārstāvju puses radījusi norma, kas paredz, ka par darbiniekiem, sākot ar 2018. gadu, sociālās iemaksas būs jāveic no pilnas minimālās algas. Mikrouzņēmuma Rū communications īpašniece Rūta Grikmane vēl nesen Dienai norādīja, ka, ļoti iespējams, ar nākamo gadu savu mikrouzņēmumu likvidēs, jo nav pārliecināta, ka spēs atļauties maksāt sociālās iemaksas no pilnas minimālās algas. Savukārt FM uzsver, ka šāda norma ieviesta, lai palielinātu mikrouzņēmumos strādājošo sociālo aizsardzību. Pašlaik aprēķini rāda, ka pie pašreizējām sociālajām iemaksām mikrouzņēmumos strādājošo vidējais pensijas apmērs būs tikai 45,2 eiro mēnesī. R. Grikmane gan norāda, ka pārsvarā visiem mikrouzņēmumos strādājošajiem tā ir vienīgā darbavieta.
Savukārt A. Pastare uzsver, ka šajā kontekstā pastāv nevienlīdzīga attieksme pret mikrouzņēmumiem un standarta SIA, jo SIA sociālās iemaksas tiek veiktas tikai par tiem darbiniekiem, kuru nodokļu grāmatiņa atrodas šajos uzņēmumos. Taču mikrouzņēmumiem būs jāveic sociālās iemaksas par visiem darbiniekiem neatkarīgi no tā, cik darbavietās konkrētais darbinieks strādā. «Tas ir negodīgi. Pareizi būtu, ja, piemēram, par piecos mikrouzņēmumos strādājošu apkopēju sociālās iemaksas veiktu tikai viens uzņēmums, kurš pirmais viņu pieņēmis darbā. Tā tas būtu standarta SIA gadījumā. Taču mikrouzņēmumiem jāveic iemaksas par visiem saviem darbiniekiem. Tā ir klaji nevienlīdzīga attieksme,» uzskata A. Pastare.
To, ka tā ir problēma, norāda arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. «Es piekrītu, ka par katru strādājošo būtu jāmaksā sociālās iemaksas vismaz no minimālās algas. Taču svarīgi, kā to izdara. Ja darbiniekam mikrouzņēmums ir vienīgā darbavieta, tad līdz sociālajām iemaksām no pilnas minimālās algas varētu nonākt pakāpeniski vairāku gadu laikā. Pašlaik tas notiek ļoti strauji, faktiski pie tā jānonāk jau 2018. gadā, tātad divu gadu laikā. Turklāt daudziem strādājošajiem mikrouzņēmums tiešām nav vienīgā darbavieta. Piemēram, es kā LTRK valdes priekšsēdētājs saņemu labu algu un par mani tiek veiktas visas sociālās iemaksas. Taču paralēli man ir arī mikrouzņēmums, kurā es strādāju pāris stundu mēnesī. Tagad man arī mikrouzņēmumā būs jāveic sociālās iemaksas no minimālās algas. Kādēļ? Es jau sociālās iemaksas no visas algas, kas ievērojami pārsniedz minimālo algu, veicu savā pamata darbā,» uz neatrisinātajiem jautājumiem norāda J. Endziņš.
A. Pastare arī min vēl vienu nepilnību pašreizējos grozījumus: «Nodokļi samazinās mikrouzņēmumiem, kas nodarbina vienu darbinieku un kam ir liels apgrozījums, tas ir, tieši tiem uzņēmumiem, kur ir risks kļūt par «optimizācijas kantoriem», jo, pēc finanšu ekspertes aprēķiniem, 2017. gadā, piemēram, mikrouzņēmumam, kas nodarbina piecus darbiniekus un kura apgrozījums gadā ir 12 000, nodokļu slogs pieaugs par 425 eiro mēnesī. Savukārt mikrouzņēmumam, kurš nodarbina vienu darbinieku un kura apgrozījums ir 100 000 eiro gadā, izmaksas samazināsies par 240 eiro mēnesī.
Gaidāmas diskusijas
Runājot par jauno regulējumu, kam būtu jāizstāj MUN, R. Aleksejenko stāsta, ka paredzēti trīs atbalsta mehānismi - tradicionāliem uzņēmējdarbības uzsācējiem, start-up jeb inovatīviem tehnoloģiskiem uzņēmumiem ar augstu pievienoto vērtību un tā sauktajiem dzīvesstila uzņēmumiem, piemēram, mazām viesnīcām laukos, kas, visticamāk, nekad nekļūs par lieliem uzņēmumiem. Attiecībā uz tipiskiem uzņēmējdarbības sācējiem paredzēts, ka trīs gadus tiem tiks piemērota samazināta nodokļu likme, turklāt pirmajā darbības gadā nebūs jāveic sociālās iemaksas. Taču ceturtajā darbības gadā uzņēmumam jau būs jāsāk maksāt nodokļus vispārējā režīmā. R. Aleksejenko teic, ka trīs gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai jauns uzņēmums varētu atsperties un nostabilizēties. Turklāt šajos trīs gados uzņēmējs var saprast, vai bizness ir spējīgs attīstīties. «Nodokļu atvieglojumi iesācējuzņēmējiem nav dāvana vājākajam. Valsts par to grib saņemt arī kaut ko pretī, un tas, ko tā vēlas saņemt, ir augošs uzņēmums, kurš orientējas uz eksportu un nestrādā zemo algu sektorā,» skaidro R. Aleksejenko.
Savukārt A. Pastare uzskata, ka nodokļu atbalstam jābūt terminētam nevis laikā, bet jāsaista ar zināmu apgrozījuma slieksni. Taujāta, ja kāds uzņēmums šo apgrozījuma slieksni nesasniedz arī desmit gados, vai tam jāturpina sniegt nodokļu atbalstu, A. Pastare atbild apstiprinoši. Tam gan kategoriski nepiekrīt EM. Savukārt J. Endziņš, lai arī neiebilst, ka atbalsts ir laikā terminēts, tomēr uzsver, ka pāreja uz nodokļu maksāšanu standarta režīmā varētu notikt pakāpeniskāk, nekā tas iecerēts pašlaik.