Klimata politika patiešām šobrīd ir ļoti svarīga tēma. Jau 2014. gada oktobrī Eiropas Savienība (ES) pieņēma lēmumu par to, ka izmešu gāzes jāsamazina vismaz par 40%. Bija arī divas ANO sanāksmes - viena Limā un otra Parīzē -, un Parīzē tika panākta vēsturiskā vienošanās par to, kā dažādas pasaules valstis piedalās klimata jautājumu risināšanā. Latvija piedalās kopējā Eiropas tā dēvētajā paketē, kas paredz, ka visa Eiropa apņemas par 40% samazināt izmešu gāzu apjomu, šis samazinājums balstās uz 2014. gada oktobrī pieņemtajiem Eiropadomes secinājumiem, kuros noteikta metodika un principi, pēc kādiem tiek mazinātas izmešu gāzes. Principi saistīti, piemēram, ar iekšzemes kopproduktu pret iedzīvotāju skaitu. Katrai valstij veicamais ceļš tiek noteikts atsevišķi. Patlaban Eiropas Komisija (EK) strādā pie tā, lai sagatavotu izmešu gāzu samazinājuma procentu pa valstīm, respektīvi, noteiktu to, cik tad daudz katrai valstij būs jāmazina. Teorētiski pēc zināmās metodikas sanāk, ka Latvijai izmeši būtu jāsamazina par 10% līdz 2030. gadam, un tas ir ļoti liels procents, it īpaši ņemot vērā Latvijas mērķus, no kuriem pats ambiciozākais mērķis ir tāds, ka lauksaimniecības apritē atrodas visas tās zemes, kas lauksaimniecībā varētu tikt izmantotas, bet dažādu apsvērumu dēļ netiek izmantotas. Mēs par šo jautājumu esam nopietni diskutējuši. Šis ir viens no uzdevumiem, kas ir ļoti aktuāls VARAM. Vajag sagatavot tādu politiku un tādus priekšlikumus, lai Latvijas intereses tiktu maksimāli aizsargātas. Valdība lēma, ka mūsu nostājai jābūt - izmešu gāzu samazinājums Latvijā ir vien 0%. Mēs esam veikuši virkni sarunu gan ekspertu līmenī, gan ES institūciju līmenī. Patlaban EK piedāvā samazinājumu par 6%, un tas tomēr ir gandrīz divas reizes mazāk nekā 10%, ar ko mēs diskusiju sākām. Tā ka sarunas bijušas vairāk vai mazāk pozitīvas un īstajā virzienā, bet Latvija vēl aizvien uzskata, ka lauksaimniecību nepieciešams stiprināt. Turklāt mums jāņem vērā objektīvie Latvijas apstākļi.
Tieši kādi ir šie objektīvie apstākļi?
Piemēram, Latvijas iedzīvotāju atšķirīgais blīvums, kas nosaka prasības pēc transporta, - Latvijas iedzīvotājiem bieži jānokļūst no viena punkta uz citu punktu. Lai nodrošinātu reģionu attīstību, arī jāņem vērā gan transporta risinājumu aspekts, gan iedzīvotāju blīvuma aspekts. Jāņem vērā arī tas, ka Latvija atrodas ES pierobežā un blakus mums ir valstis, kuras nav noteikušas tik ambiciozus mērķus izmešu gāzu samazināšanā, kā ir noteikti ES dalībvalstīs. Ja kaimiņvalsts piedāvā savu elektroenerģiju un savus pakalpojumus par cenu, kas neietver tik būtisku uzmanības pievēršanu klimata jautājumiem, kāda ir ES, tad jādomā par to, kā sagatavot cenu kompensēšanas mehānismus. Gribu uzsvērt, ka sarunas tiek turpinātas un, visticamāk, šovasar EK nāks ar savu piedāvājumu, kas tiks apspriests politiskā līmenī un arī apstiprināts.
Ja Latvijai jāvirzās uz samazinājumu vairāk nekā par 0%, tad kā tas var ietekmēt tautsaimniecību?
Mums ir trīs sektori, kuri dod izmešus - transports, tā dēvētā mazā enerģētika un lauksaimniecība. Jau sacīju, ka būtisks lauksaimniecības politikas mērķis ir nodrošināt lauksaimniecības zemju atgriešanos apritē. Minēto trīs sektoru aspektā mums jāatrod kompromiss. Pasaulē notiek virzība uz aizvien modernākām transporta tehnoloģijām. Arī Latvijā paredzēta virkne pasākumu, ar kuru palīdzību mēs varētu panākt diezgan būtiskas pārmaiņas transporta jomā - arī labāk plānojot transporta plūsmas. Latvijā saistībā ar Rīgu ir diskusija par to, kā attīstīt sabiedrisko transportu un kā attīstīt privāto transportu. Mēs redzam, ka jau tagad notiek virzība uz veloceliņu un dažādu citu risinājumu attīstību, lai mazinātu satiksmi. Mums ir dzelzceļa elektrifikācijas projekts, kas arī būtu vērā ņemams risinājums, bet par kuru gan atkal sākušās diskusijas. Var runāt arī par to, ka Rīgā varbūt mainīt sabiedrisko transporta parku, lielāku akcentu liekot uz transporta līdzekļiem, kas ir pēc iespējas draudzīgāki videi. Tas viss ir izdarāms, jāizvērtē vien, cik būtisku rezultātu dažādas pārmaiņas var dot un cik daudz izmaksā dažādu pārmaiņu veikšana.
Runājot par tā dēvēto mazo enerģētiku, līdz 2030. gadam ir vēl 14 gadu, un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai rastu videi draudzīgākus risinājumus, kas mazāk iedragātu klimatu, piemēram, plašāk izmantojot atjaunojamo enerģiju un energoefektīvākas tehnoloģijas. Patlaban daudzviet liela uzmanība tiek pievērsta tam, lai kopumā samazinātu elektroenerģijas patēriņu - gan publiskajās ēkās, gan privātajās ēkās, gan arī dažādos uzņēmumos.
Kopumā laiks vēl ir, bet risinājumi jāmeklē. Par iespējamajiem projektiem mums jau bijušas vairākas sarunas ar kolēģiem no Ekonomikas ministrijas, no Zemkopības ministrijas un arī no Satiksmes ministrijas.
Teicāt, viens no segmentiem saistīts ar transportu. Vai tas nozīmē, ka nākotnē valstiskā līmenī vairāk tiks domāts par elektromobiļu lietošanu?
Programma ir, tā atrodas Satiksmes ministrijā. Varētu tikt izmantoti ES struktūrfondu līdzekļi. Te gan atkal jāņem vērā Latvijas apdzīvotības vēsturiskā attīstība un atšķirīgais iedzīvotāju blīvums. Ir skaidrs, ka ārpus Rīgas mums ir virkne problēmu, ko mēs ar pašreizējā stāvoklī esošo elektrotransportu nevaram atrisināt. Savukārt Rīgā un Pierīgā, kur kopumā mīt gandrīz miljons iedzīvotāju, ir tādi lokālas pārvietošanās jautājumi, ko varētu risināt ar elektrotransportu. Lielus resursus gan prasa elektromobiļiem nepieciešamās infrastruktūras izveidošana, bet es domāju, ka varam atrast arī izdevīgus risinājumus, jo aizvien ienāk jaunās tehnoloģijas, parādās inovatīvi autotransporta ražotāju piedāvājumi. Es uzskatu, ka elektroenerģijas uzņēmumam Latvenergo būtu jāizvērtē nākotnes attīstība un jānāk pretī ar savu piedāvājumu, domājot par to, ka elektromobiļu attīstība varētu veicināt klientu skaita pieaugumu un līdz ar to arī pārdotās elektroenerģijas apjoma kāpumu.
Kādi vides aizsardzības jautājumi, paralēli klimata politikai, vēl ir dienaskārtībā?
Pirmkārt, mums jāsaliek visi punkti uz «i» lēmumos par to, ko mēs darām ar tām Latvijas bagātībām, kādas mums ir. Ir speciāls projekts biotopu izvērtēšanai, kam atvēlēti 20 miljoni eiro un paredzēts ES struktūrfondu finansējums. Diskusija ir ļoti asa, jo atšķirīgi viedokļi ir gan pašvaldību, gan zemes īpašnieku organizāciju, gan lauksaimnieku vidū. Tomēr gribu uzsvērt, ka biotopi ir mūsu kopējā bagātība, kopējais Latvijas resurss, kas ir ne tikai jāizmanto šodien, bet arī jāatstāj mantojumā nākamajām paaudzēm. Tāpēc mums jāpanāk, lai mūsu kopējās Latvijas vērtības būtu apzinātas un tiktu sargātas. Lai gan jautājums par kompensācijām vienmēr bijis ļoti aktuāls, tomēr kopsaucējs agri vai vēlu būs jāatrod un biotopu izvērtēšanā uz priekšu ir jāvirzās.
Otrkārt, būtiska ir atkritumu sistēmas pilnveidošana. Mēs esam sagatavojuši dabas resursa nodokļa izmaiņas un paredzējuši, ka dabas resursu nodoklis palielināsies no 12 eiro par atkritumu tonnu līdz 50 eiro par tonnu jau tuvākajā laikā, kas dos papildu stimulu atkritumu saimniekošanas sakārtošanai. Ar to saistīti vairāki aspekti - gan ES struktūrfondu naudas izmantošana, gan atkritumu poligonu attīstīšana, gan dalīto atkritumu vākšanas punktu izveide.
Treškārt, mēs turpinām strādāt pie tā, lai attīrītu vēsturiski piesārņotās teritorijas. Vissmagākais jautājums te ir par Inčukalna gudrona dīķiem. Man ir gandarījums, ka EK piekritusi priekšlikumiem par to, kā mēs šo procesu veicam. Mēs nesen esam saņēmuši EK lēmumu, ka mēs šo projektu varam dalīt divās kārtās un varam atgūt gandrīz 20 miljonus eiro no ES struktūrfondiem ar tiem darbiem, ko mēs jau esam izdarījuši. Patlaban jau strādājam pie tā, lai tiktu piesaistīts jauns darbu izpildītājs un darbs tiktu pabeigts tuvākajā laikā. Man patiešām ir gandarījums, ka EK pēc visu apstākļu izvērtēšanas atzinusi mūsu projektu par labu un ka līdzekļus no ES struktūrfondiem mēs saņemsim. Ir skaidrs, ka nepieciešamos darbus varēsim paveikt līdz galam un draudu Latvijas videi novērst.
Piesaistot Norvēģijas finanšu instrumentu, mēs piedāvājam veikt Olaines novada vides jautājumu sakārtošanu. Pirmā kārta jau paveikta, un par to man tiešām ir liels gandarījums. Tomēr apstākļi vēsturiski izveidojušies tā, ka Olaines apkaimē daudzas lietas vēl jāsakārto. Arī lidostas Rīga apkaimē vēsturiski izveidojušās no vides viedokļa problemātiskas teritorijas, kas jāsakārto. Problemātiska teritorija, kas jāsakārto, ir arī Liepājas Karosta. Projektu, kas saistīts ar Karostas sakārtošanu, iniciējusi Liepājas pilsēta, un tieši Liepājas pilsēta arī ļoti aktīvi darbojas, lai projekts tiktu īstenots līdz galam.
Te es noteikti gribētu uzteikt sadarbību ar pašvaldībām - ar Liepājas pašvaldību, ar Olaines novada pašvaldību un citām -, jo šādos jautājumos veiksmīga sadarbība ir ļoti svarīga, bez sadarbības nonākt pie pozitīva rezultāta ir grūti. Jāpiebilst - ja mums nebūs iespēja izmantot Norvēģijas finanšu instrumentu, tad meklēsim citus finanšu resursus.
Man ir liels gandarījums arī par to, ka budžetā iekļauta prioritāte par Salaspils kodolreaktora likvidēšanu. Neiztikt bez starptautiska konkursa, jo Latvijā uzņēmumiem nav pieredzes kodolreaktoru galīgā likvidācijā. Salaspils kodolreaktora likvidācija ir ļoti svarīga, arī vērtējot no atrašanās vietas viedokļa, jo tas ir tuvu Rīgai. Jāizdara viss, lai kodolreaktors tiktu likvidēts, tā sakot, līdz melnai zemei un teritorija atkal nonāktu apritē.
Pieminējāt, ka saistībā ar biotopu izvērtēšanu aktuāls ir jautājums par kompensācijām. Runājat par kompensācijām gadījumā, ja teritorijai tiek piemērots īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statuss?
Jā, gadījumā, ja tiek ierobežota saimnieciskā darbība. Mēs no pieredzes zinām, ka mēdz būt ļoti daudz iebildumu no zemes īpašniekiem, it īpaši no lauksaimniekiem, par to, ka tiek liegta iespēja zemi pilnībā izmantot saimnieciskajai darbībai, un tāpēc jārēķinās, ka iebildumi un diskusijas var būt.
Kā vērtējat, vai sabiedrībā, un it īpaši pašvaldībās, izpratne par to, kur velkama robeža starp vides aizsardzību un tautsaimniecības attīstību, ir veselīga, vai arī akcenti ir pārāk nobīdīti uz vienu vai otru pusi - uz vides sargāšanu vai biznesa attīstību?
Ir ļoti atšķirīgi piemēri. Ir pašvaldības, kuru pārstāvjiem izpratne ir ļoti kvalitatīva, un cilvēki ļoti nopietni strādā gan pie vides aizsardzības, gan pie tautsaimniecības stiprināšanas. Ir veikti dažādi aprēķini par to, cik izmaksā cilvēku veselība, piemēram, cik maksā vēža ārstēšana, cik maksā astmas un vēl citu slimību, kas var būt saistītas ar vidi, ārstēšana. Darot visu, lai vides vērtības saglabātu, mēs ieguldām reālu vērtību cilvēkos, ieguldām vērtības jaunajā paaudzē, kas var izaugt nesabojātā vidē.
Savulaik Dienā vairākkārt rakstījām par situāciju Kalnciemā - iedzīvotāji iebilda pret ražotni, baidoties, ka tā radīs riskus videi, bet dažu ekspertu ieskatā bažas bija saasinātas. Kā vērtējat šādas situācijas?
Kalnciema gadījumu zinu ļoti labi. Es gribu teikt, ka Latvijā ir ļoti pamatīgi izveidota sistēma, saskaņā ar kuru tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Valsts vides dienests un Vides pārraudzības valsts birojs patiešām ļoti rūpīgi veic visas nepieciešamās pārbaudes. Jāpiebilst, ka mēs dzirdam uzņēmēju pārmetumus par to, ka viss process ir ļoti laikietilpīgs un «papīrietilpīgs», bet šis ilgais, pamatīgais process ir arī nopietns drošības vārstulis tam, lai iedzīvotāji varētu justies droši. Es esmu gandarīts par to darbu, ko veic Valsts vides dienests un Vides pārraudzības valsts birojs. Ir virkne jautājumu gan saistībā ar dažādiem ķīmiskas ievirzes uzņēmumiem, gan arī saistībā ar dažādiem pārstrādes jomas uzņēmumiem. Notiek arī tā, ka uzņēmuma darbība tiek apturēta līdz nepilnību novēršanai, un, ja nepilnību novēršana nav uzņēmuma spēkos, tad tā darbība arī beidzas un cilvēki vairs necieš no uzņēmuma radītā vides piesārņojuma.
Tātad iedzīvotāji var būt droši, ja ietekmes uz vidi novērtējumā teikts, ka videi nekāds kaitējums netiek nodarīts, tad tiešām netiek?
Jā, viennozīmīgi, ietekmes uz vidi novērtējumam var uzticēties. Izvērtējumi tiek veikti ļoti rūpīgi. Es arī vēlos aicināt iedzīvotājus informēt Valsts vides dienestu par ikvienu situāciju, kurā radušās aizdomas, ka notiek vides piesārņojums. Pat vismazāko aizdomu gadījumā nevajag klusēt, bet vajag informēt dienestu.
Laiku pa laikam tiek norādīts, ka Latvijā nepieciešams attīstīt dabas tūrismu, bet daudzi autoceļi, kas ved uz interesantiem dabas objektiem, ir bēdīgā stāvoklī. Jūs esat strādājis satiksmes ministra amatā, situāciju ar autoceļiem labi zināt. Vai tiek risinātas VARAM un Satiksmes ministrijas sarunas par ceļu kvalitātes uzlabošanu?
Šis jautājums mūsu ministrijai kā atbildīgajai par reģionālo attīstību ir ļoti nozīmīgs. Ir sākusies diskusija dažādos līmeņos par to, kā pašvaldības varētu risināt ar infrastruktūru reģionos saistītos jautājumus. Jāteic, pašvaldības ir ļoti dažādas - ir spēcīgas un ir vājas pašvaldības. Diemžēl virkni jautājumu nevar pārlikt tikai uz pašvaldību pleciem. Valsts iesaiste ir jāsaglabā. Turklāt, ņemot vērā, ka Latvijā valsts mērogā prioritātes patlaban ir veselība, izglītība un aizsardzība, jāapzinās, ka autoceļu kvalitātes situācija tuvākajā laikā diemžēl neapmierinās nevienu - ne pašvaldības, ne vides draugus, ne arī Satiksmes ministrijas pārstāvjus.
Aptuveni pirms gada aktuālas bija diskusijas par normatīvo regulējumu zemes dzīļu apsaimniekošanai. Kāda šobrīd ir situācija?
Diskusijas par zemes dzīļu apsaimniekošanas regulējumu nav beigušās. Mēs turpinām koncepcijas virzību, vēl gaidāma koncepcijas apspriešana Ministru kabineta līmenī. Vēsturiski noteikts, ka Latvijā zemes īpašniekam pieder zemes dzīles. Zemes īpašnieka pilnvaras centīsimies neaizskart, jo saistībā ar zemes īpašnieku pilnvarām ieraugāms ļoti nopietns aspekts par īpašuma tiesībām un ar tām attiecīgi saistītajām pamatvērtībām. Tomēr mērķis ir sakārtot zemes dzīļu izmantošanas regulējumu, cenšoties nodrošināt to, ka tiek ievērotas gan zemes īpašnieka intereses, gan visas sabiedrības intereses kopumā, gan arī iespējamā uzņēmēja, kurš būtu gatavs zemes dzīļu resursus izmantot, intereses. Pamatvariants ir tāds, ka zemes īpašnieka intereses netiek aizskartas, bet tiek pilnveidota virkne likumdošanas aktu, lai tomēr precīzi noteiktu, kā var notikt savstarpējā sadarbība. Patlaban tiek piedāvāti četri dažādi risinājumi. Visus variantus liksim valdības līmenī uz galda un diskutēsim.
Mans redzējums ir tāds, ka no sabiedrības interešu viedokļa būtiski ir divi aspekti - pirmkārt, iespējamais ieguvums, otrkārt, tas, cik maksās nodarījums videi un kas šo nodarījumu videi kompensēs. Citu valstu pieredze rāda, ka reizēm kompensācijas par kādas teritorijas sakārtošanu un par teritorijas, teiksim, atdošanu videi izmaksā ļoti dārgi. Tāpēc, domājot par nākotni, es esmu piesardzīgs pret tādu vīziju, ka Latvija varētu kļūt par raktuvju lielvalsti, - arī tāpēc, ka mūsu valsts teritorijā zemes dzīlēs līdz iespējamajām vērtībām ir ļoti liels attālums, Latvijā jau nav tā kā Somijā, kur praktiski visas zemes dzīļu bagātības atrodas nosacīti tuvu zemes virskārtai.