Elektroniskais deguns
Gita rudenī RTU ieguva inženierzinātņu doktora grādu materiālzinātnes nozarē, un viņas promocijas darbs, tāpat kā zinātniskās intereses kopumā, saistās ar elektronisko degunu. «Tas gan ir tāds žargons, jo cilvēka deguns ir unikāls, tur ir tik daudz receptoru, kas atpazīst tik daudz dažādu smaržu nianšu, ka to atdarināt nav iespējams,» Gita bilst, kad sāk stāstīt par ķīmiskajiem sensoriem, kas spēj «saost» noteiktu gāzu (kādas ir arī smaržas un smakas) klātbūtni gaisā. Par elektronisko degunu mēdz saukt vairāku sensoru kopumu, kur katrs atpazīst noteikta veida gāzi, savukārt Gitas pētījumi jau kopš bakalaura darba grozās ap sensoru, kas veidots no polimēru kompozītmateriāla, kas sastāv no gumijas un elektrovadošas pildvielas. Absorbējot noteiktas gāzes molekulas jeb smaržu, palielinās kompozītmateriāla elektriskā pretestība. To izmērot, var konstatēt, cik lielā koncentrācijā gaisā ir attiecīgais aromāts.
Gita stāsta, ka šādu sensoru varētu izmantot darba vidē - laboratorijās, rūpnīcās u. c. -, kur jāseko līdzi, lai gaistošo organisko savienojumu koncentrācija gaisā nepārsniedz reglamentēto normu. Patlaban to uzņēmumos var mērīt ar pārnēsājamiem fotojonizācijas detektoriem, kas ir samērā dārgi, vai ņemot gaisa paraugus un veicot to analīzi laboratorijās. Gitas līdzšinējais veikums ir doktora darbs kā bāze atspērienam un neliela iekārta ķīmiskā sensora darbības demonstrēšanai, ko viņai palīdzēja izgatavot viens no RTU robotikas entuziastiem Einārs Deksnis. Gita uzsver, ka gan sensoru izstrādē, gan prototipa tapšanā daudz ieguldījuši arī kolēģi pētnieki RTU Tehniskās fizikas institūtā un RTU Polimēru materiālu institūtā, bet azartu iedziļināties utopiskā mākslīgā deguna «uzvedībā» viņai pielipinājis profesors Māris Knite, pie kura Gita savulaik aizgāja pēc padoma, par ko rakstīt bakalaura darbu. «Nav reāli to visu paveikt, ja zinātnieks visu dara viens pats,» viņa saka.
Atbildes uz «kāpēc?»
Savulaik pēc Valmieras Viestura vidusskolas beigšanas Gita devās uz atvērto durvju dienām gan LU, gan RTU ķīmiķos, lai arī vecāku sirdsmieram dokumentus vēl iesniedza ekonomistos. «LU īsti nesapratu, kas beigās būšu - ķīmijas skolotājs, kas noteikti negribēju būt, vai kas cits? Kad nācu uz RTU kompleksu Ķīpsalā, jau pilnīgi jutu, ka te varētu būt tā mana vieta,» Gita saka un stāsta, ka studēt materiālzinātni izvēlējusies tāpēc, ka negribējies «tīru» ķīmiju. Te priekšā gaidīja ķīmijas un fizikas krustojums ar plašu virzienu izvēli un praktisko pielietojumu. «Ja cilvēkam ir tāds inženiera gars, šī ir ļoti laba vieta, kur mācīties.»
Tajā, ka Gita nopietni pievērsusies pētniecībai, savi nopelni ir tam, ka viņai visā gribējies dziļumu un sapratni - kas īsti lācītim vēderā? Tieši doktorantūrā viņa beidzot sākusi saņemt atbildes uz saviem «kāpēc?», nevis tikai tēzes «ir tā un tā». «Tas bija arī profesora Knites pirksts, jo viņš redzēja, ka man ir entuziasms, interese un iekšā neremdināms urdītājs, ka vajag vēl kaut ko uztaisīt, pamēģināt,» Gita smaida.
Viņas karjera gan nav tīri akadēmiska. Pāris gadu studiju laikā viņa strādājusi arī kā tehniskā sekretāre SIA Būvmateriālu būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas centrs un patlaban ir vadošā eksperte a/s Inspecta Latvia. Tomēr Gita secina, ka algotu darbu un pētniecību savienot ir ļoti grūti. «Zinātnē ir tā - vai nu tu esi tajā iekšā līdz galam, vai arī stāvi malā.» Doktorantūrā pirmo gadu vēl nebija iespējas dabūt lielās ESF mērķstipendijas, un Gita juta, ka izvēle paralēli strādāt, lai savilktu galus, jūtami bremzē iesākto pētījumu. Kad 2. kursā Gita, pateicoties labajām sekmēm un publikācijām starptautiskos zinātniskajos žurnālos, kļuva par ESF stipendiāti un varēja pievērsties tikai zinātnei, viņai nācies «iedzīt» pārējos studiju biedrus, kas tomēr bija izturējuši bez paralēlas piestrādāšanas.
Zinātne ir virpulis
Gitai patīk, ka pētniecības process ļauj soli pa solim tuvoties galvā izdomātam galarezultātam. «Tu spēlējies ar sastāvdaļām un tehnoloģijām un centies panākt, lai tas sensors tev sanāk arvien labāks un labāks,» viņa raksturo. Ar izvēlēto kompozītmateriālu esot paveicies, jo tas labi reaģē, tāpēc lielu sarūgtinājumu nav bijis. Gitai gan nav svešas zinātnieku ķibeles, kad «tavu mērījumu, kas ilgst visu nakti, izjauc kāds neparedzēts efekts no malas - piemēram, noraustās elektrība».
Gita stāsta, ka zinātnes vidē Latvijā jāprot balansēt, lai darītu to, kas tev patīk, un vienlaikus nedzīvotu no rokas mutē. Ļoti dinamiski jāprot atsaukties iespējām, kas sola finansiālu līdzekļu ieguvi pētījumiem. «Vienā dienā viss var parauties tādā virpulī - re, projektu konkurss, un tev jāķer, jādara! Jau «vakar» par diviem miljoniem vajadzēja iesniegt iekārtu sarakstu, ko tu pirksi! Ja nepaspēj, kod pirkstos līdz nākamajam projektu konkursam.»
Ideālā scenārijā Gita nākotnē gribētu savu laboratoriju, iekārtas un kādus 15 studentus apkārt, tomēr patlaban viņa stāv uz zināma sliekšņa. Mērķis pabeigt doktora disertāciju sasniegts, uzrakstīti vairāki projekti, kam jāgaida rezultāti, bet Gita tikmēr mēģina saprast, ko pati grib darīt tālāk. Un pēc Sīmensa balvas saņemšanas kopā ar draugiem devusies uz Alpiem pasnovot.