Domāšana ir smags darbs, un cilvēkiem tas aizvien mazāk padodas. Ja par svarīgāko padara pašu procesu, kas taču notiek nemitīgi, tad rodas ilūzija, ka paliekam aizvien gudrāki. Ko mūsu valstij un pasaulei līdzēja milzīgais finanšu un ekonomikas «ekspertu» bars, kas izsmēja dažus, kuri, balstoties aprēķinos, brīdināja par krīzes tuvošanos?
Vai mūsdienu izglītības sistēma vairs spēj radīt spilgtas personības, veidot cilvēka raksturu, ieaudzināt disciplīnu, ko likt lietā jēgpilnā dzīvē kāda augstāka mērķa sasniegšanai? Mēs visu laiku lamājam valdību par vīzijas trūkumu, bet esam tās pašas izglītības sistēmas produkts, kas viņi. Mēs neesam mācīti domāt konsekventi, izdomāt visu līdz galam. Skolotāji vairs nav spējīgi rādīt ceļu, jo paši apjukuši vērtību orientieru zaudējuma un eksistenciālu jautājumu risināšanas dēļ.
No vienas puses, esam kļuvuši galēji individuālisti, domājot visupirms par savu labsajūtu, no otras, - akli sekojam pūlim, lai kas arī būtu tā vadītājs vai elks: vieniem Ļeņins, citiem Ulmanis, tagad aizvien vairāk sporta vai kino zvaigznes. Beigu beigās padodamies reklāmas spiedienam - ko labāk ēdīsim un ģērbsim, ar ko zobus tīrīsim. Ir vieglāk identificēties ar vairākumu, peldēt pa straumei, sekot instinktiem, neiedziļinoties bara domas seklumā.
Domāšana gan liecina, ka jūs eksistējat, taču tas vēl nenozīmē, ka veselais saprāts tiek pareizi izmantots.