Erudītā kinozinātniece un leģendāro padomjlaiku «pusslepeno kinolektoriju» vadītāja Valentīna Freimane arī šogad Cēsu Mākslas festivālam sastādījusi savu «privāto kinokolekciju» - 11 filmu no itāļu kinoklasikas pūra jeb tā dēvētā neoreālisma filmu pērlēm, kas aptver Itālijas kinematogrāfa zelta desmitgadi - laikposmu no 1947. līdz 1957.gadam (filmu seansu laiki - www.cesufestivals.lv).
Te parādās uz salonu izklaidi orientētajam «tautas masu kino» absolūts pretmets un šokējošs jaunums - vienkāršo cilvēku dzīves skarbo, reālistisko faktūru atveidojums, kuru fiksējuši tādi tolaik jaunie režisori kā Roberto Rosellīni, Vitorio de Sika, Džuzepe de Santiss, Eduardo de Filipo, Lukīno Viskonti. Bet nedaudz vēlāk ekrāna dzīves sūrmei pievienojas savdabīga romantiska poēzija un pat iracionālu, neizskaidrojamu sapņu motīvi, ar kuriem aizraujas jaunie talanti Federiko Fellīni un Mikelandželo Antonioni.
Viņu veidoto nu jau pasaules kinovēstures leģendu statusu iemantojušo filmu (Roma - atklāta pilsēta, Rūgtie rīsi, Visskaistākā, Zeme dreb, Ceļš, Kabīrijas naktis, Kliedziens…) nosaukumus vajadzētu ja ne redzēt, tad vismaz zināt katram, kas uzskata sevi par izglītotu pilsoni.
Jo vēsture, arī māksla, taču nesākas ar mūsu piedzimšanu.