Tēma ir ne vien universāla, jo katram cilvēkam ir vecāki un vecvecāki, bet arī nemainīgi aktuāla visiem, jo gan labas, gan sliktas, siltas un vēsas attiecības taču nekad nelaiž vaļā, tās vienmēr ir ar mums. Raugoties uz etažerītēm, ar roku rakstītām vēstulītēm un citām trauslajām liecībām, droši vien katrā izstādes apmeklētājā rodas atmiņas - skumjas un gaišas, un personiskas. Tas arī, manuprāt, galvenais iemesls, kāpēc izstāde ir veiksmīga, iespaidīga un citādi laba.
Ir daudzmaz viegli saprast un rakstīt par mākslinieces filigrāni veidotajiem maketiņiem, kuros ielūkojoties nonācu uzreiz ļoti izteiktā, viegli sāpīgā noskaņā un ne pārāk ērtās pārdomās. Izgaismotā istabiņa ar ābeļdārzu aiz loga atgādina par pieticību. Savukārt tādā kā leļļu mājā vairākas gaismas kabatiņas istabiņas - par mīlestību. Un cerība kaut kur plivinās pa visu izstāžu zāli, «ceļoties» vairāk no gleznām. Par tām rakstīt jau ir daudz grūtāk, jo es nepiederu pie tiem skatītājiem, kuriem, pēc galeristes Ilzes Žeivates rakstītā, būtu viegli sazināties ar Annas Heinrihsones gleznām. Man drīzāk ir grūti to izteikti tematiskā tiešuma dēļ. Par maz un par daudz vienlaikus. Augstāk vērtēju tos mākslas darbus, kas skatītāju izdzenā pa visādām dzīlēm un labirintiem - neskaidriem un noslēpumainiem. Annas Heinrihsones gleznas ir saudzīgas. Tajās nevar aplauzt kaklu glezniecības specifikā, bet var teju vai apraudāties domu un asociāciju ceļos, kuros māksliniece aizsūta.
Ir izstādē dažas gleznas, kurās sirsnība un aizkustinājums atsver glezniecisko dzīļu trūkumu. Apburtā princese apsegusi seju ar rūtainu kabatlakatiņu. Vecīši bučojas gleznā ar nosaukumu Šaura pelēka līnija. Spožākā no visām, manuprāt, ir glezna Cīņa (Man šitais lakats neder). Spriežot pēc tā, ka neko prātīgu par to uzrakstīt nevaru, tajā laikam ir arī tās dzīles un noslēpumi, ko gleznotāji tik neizprotamā veidā dabū iekšā savās gleznās. Uztvēru to kā cīņu ar formu. Jebkuru formu, kas neredzamo pasauli padara redzamu, - būtu tā glezniecībai krāsa, viedoklim - teksts vai dzīvei - ķermenis. Lai nonāktu atkal pārdomās, ceļos un raudienos, protams, vislabāk būtu vēlreiz kaut kad apskatīt šīs gleznas un instalācijas. Tomēr, ja tāda iespēja nerodas, var izlīdzēties ar galerijas mājaslapā reproducēto vai arī atrast ko līdzīgu pavisam kur citur. Saistībā ar izstādi ienāca prātā Andra Krieviņa fotogrāfiju cikls, ar ko ilustrēts Ineses Zanderes dzejoļu krājums Melnās čūskas maiznīca, - tie ir diezgan pietuvināti vecu cilvēku portreti. Melnbalti. Krunkaini. Smaidīgi. Sadevušies rokās. Tādi kā Annas Heinrihsones gleznās.