Laiks steidzas ātri. Drīz pienāks 2014. gads, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Daudziem Latvijas sabiedrībā tas nešķiet nekas nozīmīgs: ikdiena nomāc ar saviem nereti tik piezemētajiem un skarbajiem izaicinājumiem. Un kultūra, starptautiski pasākumi, festivāli, arī operteātris šķiet kaut kas tāls, citiem domāts, varbūt pat nevajadzīgs.
Man tā nešķiet. Ne jau tāpēc, ka, piecpadsmit gadus vadot Latvijas Nacionālo operu, es būtu zaudējis spēju spriest par valsts un tautas sāpēm, saprast un līdzi just tām. Drīzāk jau otrādi - savulaik apgūtā aktiera profesija man ir ļāvusi iedziļināties cilvēkos, likteņos. Operas direktora un režisora amatā esmu iemācījies arī skaidrāk un panorāmiskāk pārredzēt valsts kultūrpolitiku, iespējams, pat politisko spēles laukumu kopumā. Un šis redzējums dažam labam varbūt šķiet paradoksāls. Proti, tieši kultūras dzīves augstākie sasniegumi, tas, ko nezinot ar vieglu roku dēvē par elitāru, ir Latvijas būtiskākā, pārliecinošākā eksportprece, uzticamākā vizītkarte. Pasaulē Latviju pazīst pēc mūsu māksliniekiem. Elīna Garanča, Maija Kovaļevska, Marina Rebeka, Andris Nelsons, Kristīne Opolais, Inga Kalna, Miša Maiskis, Gidons Krēmers, Aleksandrs Antoņenko, māsas Skrides, Inese Galante - tie ir tikai daži vārdi patiešām spožajā mūsu muzikālās kultūras un, piebildīsim, muzikālās pedagoģijas panākumu sarakstā. Uzdrošinos apgalvot, ka nevienā citā nozarē Latvijas vārds pozitīvā nozīmē neizskan tik pārliecinoši.
Var, protams, teikt, ka nekam nekur nav jāizskan, ka nav jālielās pasaules priekšā. Taču nedzīvojam izolācijā, esam Eiropas Savienības dalībvalsts, un elementāra pašcieņa prasa, lai mēs neļautos pārvērsties par bagātāko un nereti nekaunīgāko valstu cūkkopības provinci un medību saimniecību. Lūk, arī iemesls, kāpēc 2014. gads mūsu valstij būs īpaši svarīgs. Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss, iespējams, neko nenozīmē Parīzei un Francijai, Berlīnei un Vācijai, citām atpazīstamām, Eiropas kultūrkartē (un ne tikai) milzu burtiem ierakstītām pilsētām un valstīm. Latvijai tas ir citādi. Kultūras galvaspilsētas statuss mums ir iespēja. Iespēja, kas jāizmanto, lai skanīgāk un daudzveidīgāk nekā citkārt apliecinātu pasaulei, kas un kādi mēs esam.
Latvijas Nacionālā opera Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu aizsāks jau 2013. gadā, kad augusta beigās operteātrim apritēs 150 gadu. Tas būs Džuzepes Verdi 200. un Bendžamina Britena 100. dzimšanas dienas gads. Šīs atceres gadskārtas sagaidīsim ar Dona Karlosa un Pītera Graimsa jauniestudējumiem. Bet, kas Rīgai varbūt ir būtiskāk, tas būs arī Riharda Vāgnera jubilejas gads, pasaule svinēs 200 gadu kopš Gesamtkunstwerk radītāja dzimšanas. Šo jubileju sagaidīsim, apkopojot vairāku gadu garumā iestudēto Nībelungu gredzena ciklu. Cerams, Rīgas viesiem varēsim parādīt visu Nībelungu gredzenu. Vāgnera vārds kultūras galvaspilsētā izskanēs arī šķietami zināmā, taču bieži aizmirstā sakarībā: tieši Rīgā komponists sāka rakstīt savu pirmo panākumus guvušo operu Rienci. Tās iestudējuma pirmizrādi plānojam parādīt skatītājiem 2014. gadā. Cerams, šis iestudējums palīdzēs arī rīdziniekiem iztēlē saklausīt dižā Vāgnera soļu atbalsis ceļā no viņa toreizējās dzīvesvietas tagadējās Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī līdz biedrības Muse zālei tagadējā Vāgnera ielā. Nav nemaz tik daudz pilsētu pasaulē, kurās būtu fiziski klātesoša Vāgnera gara dvesma. Rīga ir viena no tām.
Rīga, lai arī var pateikties par savas profesionālās muzikālās kultūras aizsākumu vācu un krievu skolai, vienmēr ir bijusi un ir latviešu kultūras pašsaprotams centrs. Senās internacionālās Hanzas tirdzniecības pilsētas latviskā kultūra, mūsu nacionālās identitātes kodols ir veidojusies, sakūstot neatšķetināmā meistardarbā visām Austrumu un Rietumu ietekmēm un latviskajam pirmpamatam. Tāpēc 2014. gads Operai būs nacionālo oriģināldarbu iestudējumu gads. Plānā ir Artura Maskata opera Valentīna, Kristapa Pētersona opera Šahs, trimdā dzīvojušā modernista Gundara Pones balets Mana paradīze un Jura Karlsona balets bērniem Karlsons lido atkal. Šajos četros darbos ir iekodēts teju vai bezgalīgs asociāciju un norāžu spektrs. Maskata operas vēstījums saistīts ar mūsu valstij un tautai kā lokāli, tā starptautiski tik dramatisko Otrā pasaules kara tematiku, ar holokausta traģiku. Kristaps Pētersons uzrakstījis operu veltījumu pasaules čempionam šahā rīdziniekam Mihailam Tālam. Gundara Pones balets risina Aleksandra Čaka poetizēto Rīgas priekšpilsētu stāstu. Repertuārā būs 2012./2013. gada sezonas jauniestudējums - Andra Dzenīša opera Dullais Dauka. Liekas, ka 2014. gada repertuāram ir potenciāls kļūt par īstu latviešu opermūzikas un baleta renesanses gadu.
Ieskicējot Latvijas Nacionālās operas iecerēto kultūras galvaspilsētas gada pasākumu klāstu, nevēlos kaut kā īpaši izcelt tieši opernamu. Vienlīdz svarīgi ir ar jaunradi, ar tradīciju pārmantojamību, ar starptautiski «konvertējamu» sniegumu sevi apliecināt visai mūsu kultūras nozaru un žanru bagātībai.
Rīga kultūras galvaspilsētas viesus sagaidīs ar šogad atklājamo, jauno mākslas muzeju Rīgas birža, ceru, ka arī ar apmeklētājiem jau atvērtu, funkcionējošu Latvijas Nacionālo bibliotēku. Žēl, ka vēl nebūs līdz galam īstenota slavenā Šveices arhitekta Mario Botas projektētā opernama rekonstrukcijas trešā kārta. Droši vien tik drīz neīstenosies ieceres par jauno koncertzāli un laikmetīgās mākslas muzeju. Varbūt ēkas nemaz nav pats galvenais. Rīgas mūzikas, mākslas, teātra dzīve, par spīti finansiālajām grūtībām, ir gana dinamiska un jaunradoša.