Strauji atguvām neatkarību, gana īss bija gājiens līdz dalībai NATO un Eiropas Savienībā. Protams, šīs pārmaiņas nenotika bez mūsu pašu gribas un smaga darba. Tomēr godīgi atzīsim, ka tās nebūtu iespējamas arī bez labvēlīgu apstākļu sakritības un palīdzības no ārpuses. Zināmā mērā tas mums radījis maldīgu iespaidu, ka pārmaiņas vienmēr var panākt «rīt uz brokastlaiku».
Tāpēc katru reizi pēc vēlēšanām pašu mājās esam vīlušies un purpinām, ka nekādas izmaiņas nav notikušas. Tās notiek gan un nemitīgi, taču pieder pie lēnajām un šķietami nemanāmajām. Pārmaiņas mūsu valsts politikā un tādējādi sabiedrības dzīvē ir mūsu pašu vēlētāju rokās, un nekādi ārēji apstākļi vai spiedieni tos būtiski nevar iespaidot. Tikai vēlētāju prāts un griba.
Tiem, kam liekas, ka mūsu politika ir netīra un nekļūst tīrāka, iesaku pavērties atpakaļ pār plecu uz to, kas noticis kopš 2006. gada Saeimas vēlēšanām. Vēlētāju mīnusi no politikas izbalsoja Ingrīdu Ūdri. Aktīvo politiku bija spiests pamest Indulis Emsis. Aigars Kalvītis un Atis Slakteris vairs nekandidē vēlēšanās. Pa sētas durvīm no skatuves nogājis savulaik ietekmīgais Edmunds Krastiņš. Vēlēšanās nekandidē arī pretrunīgi vērtētais Einars Repše. Pa šo laiku iztiesāta Jūrmalgeita, graujošas politikas aizkulises sabiedrībai parādījusi Ventspils lieta, uz apsūdzēto sola sēdušies digitalizācijas lietā apsūdzētie. Tieši šajā vēlēšanu starplaikā ir notikuši trīs referendumi, kas nevarēja notikt bez ievērojama vēlētāju atbalsta. Pat ja tautas nobalsošanas nenesa formālu uzvaru, lielākā vai mazākā mērā tautas prasītās izmaiņas tika panāktas.
Sestdien uz vēlēšanu iecirkņiem dosies ne viens vien vēlētājs, kurš diezin vai atceras tos laikus, kad toni Latvijas politikā ilgus gadus gandrīz vienpersoniski noteica Latvijas ceļš, ieviešot to politisko kultūru, kuru mums nākas apkarot gadiem ilgi. Tolaik reti kurš varēja paredzēt, kādu galu ņems šī tik varenā apvienība. Taču galu galā vēlētāji pauda savu gribu.
Pat ja liekas, ka tas viss ir maz un lēni, tas parāda, ka pārmaiņas ir iespējamas, tikai jābruņojas ar pacietību un jāsaglabā cerība. Pozitīvas pārmaiņas politikā un sabiedrībā ir kā cīņa ar nezālēm, kas sākas «katru gad' no jauna». Nezāles neiznīkst, bet tās var apkarot un ierobežot. Tā ir darbietilpīga un pacietību prasoša cīņa, turklāt galarezultāts nav uzreiz ieraugāms, jo augļi plūcami tikai rudenī, bet galu galā tā ir svētīga un augļus nesoša darbība. Pārmaiņas politikā ir iespējamas, un no katras mazas uzvaras jāiedvesmojas turpmākai cīņai.