Pastāv dažādi viedokļi. Viens - tie stiprākie un spējīgākie ir aizbraukuši uz rietumu klīnikām un Latvijā palikušas viduvējības. Otrs viedoklis - tieši tie ir stiprākie un talantīgākie, kas izturējuši un palikuši Latvijā. Es atbalstu šo otro viedokli, manuprāt, Latvijā ir palikuši izcili ķirurgi, pediatri un terapeiti, kā arī citu nozaru speciālisti. Jāteic gan, ka Latvijā strādāt ir ārkārtīgi grūti, un gandrīz katrs no mums ir saņēmis piedāvājumus strādāt ārvalstīs.
Arī jūs?
Jā, esmu strādājis kā viesārsts gan vairākās Eiropas, gan ASV klīnikās, un man ir bijuši divi darba piedāvājumi no ārvalstu klīnikām ar labām izaugsmes iespējām. Taču es atteicos, jo redzēju, ka profesionālo izaugsmi es varu iegūt arī Latvijā. Arī te, smagi strādājot, var sasniegt savus mērķus. Protams, ļoti būtiski, ka es mīlu savu tautu un savu zemi, šeit ir mana ģimene, vecāki, draugi, latviskās tradīcijas. Konkrēti es ne brīdi neesmu nožēlojis savu izvēli.
Tātad jaunajiem speciālistiem nav objektīvu šķēršļu profesionāli realizēties arī šeit, Latvijā?
Uzskatu, ka ikviens jaunais speciālists, kurš sev izvirzījis kādus mērķus, var tos sasniegt Latvijā. Mūsu medicīna izgājusi cauri daudziem pārbaudījumiem, piedzīvojusi gan totālu naudas trūkumu, gan reformas, gan dažādus ministrus un izdzīvojusi.
Kas ir tie priekšnoteikumi, lai jaunie ārsti vēlētos palikt Latvijā un šeit veidot savu karjeru?
Kādreiz, kad pirmā kursa studentam jautājam, par ko tu vēlies kļūt, atbilde ir: «Es būšu sirds ķirurgs vai neiroķirurgs.» Cilvēks sev izvirza ļoti šauru specializāciju. Manuprāt, tas nav īsti pareizi. Vispirms vajadzētu iegūt labu bāzes akadēmisko izglītību, lai ir ciets pamats zem kājām, un tikai tad plānot šo smalko specializāciju. Varu salīdzināt, kā mana paaudze un tagadējā paaudze raugās uz finansiālajām lietām. Kad mēs studējām, mums materiālais aspekts nebija tik svarīgs, būtiskākais bija izaugsme savā specialitātē. Tagad ir citādi, jo nauda dod neierobežotas iespējas. Mums tas bija otrā plānā. Mēs, jauni studenti, bez atalgojuma piestrādājām slimnīcā, dežurējām. Es kā students faktiski visu savu laiku pavadīju slimnīcā - trīs līdz četras naktis nedēļā, bez atalgojuma, bet dzīvojot ar cerību, ka varbūt man atļaus piedalīties operācijā, pieturēt āķus, siet diegus. Šodien jauni cilvēki mazāk izmanto šādu kolosālu iespēju mācīties. Dominē attieksme: «Kas man par to būs, vai būs papildu punkti, lai iegūtu vietu rezidentūrā, vai būs kāds finansiāls ieguvums?» Es nenosodu šo paaudžu izpratnes maiņu, bet man liekas, ka tie spēcīgie profesionāļi arī Latvijā var sev atrast pienācīgu vietu. Klasisks piemērs ir bērnu ķirurģija.
Vai nav zināmas pretrunas starp daudzināto ārstu trūkumu, no vienas puses, un ļoti ierobežoto vietu skaitu rezidentūrā, no otras puses?
Pirmā problēma nav tieši proporcionāla otrajai. Ārstu trūkumu lielā mērā ietekmē migrācija, kas, starp citu, raksturīga visām Austrumeiropas valstīm. Liela mediķu aizbraukšana notiek arī Igaunijā, kur, piemēram, bērnu ķirurģija, var teikt, ka ir aizgājusi bojā. Piemēram, Helsinku bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs 2014. gadā Tartu operējis 11 reizes. Igauņi jau plāno, ka vieglāk un lētāk ir sarežģītiem gadījumiem pieaicināt somu viesārstus nekā noturēt darbā igauņu kolēģus, samaksājot viņiem tik lielas algas, lai viņi neaizbrauktu uz Somiju. Arī Latvijā jauni cilvēki redz, ka Vācijā vai Norvēģijā viņiem var samaksāt piecas reizes vairāk nekā Latvijā. Katru gadu aizbrauc vairāk nekā 200 ārstu. Runājot par studentu sagatavošanu, ne visi spēlē pēc vienādiem noteikumiem. Veselības ministrijai ir cilvēkresursu attīstības plāns, cik studentu gadā kādā specialitātē vajag sagatavot. Rīgas Stradiņa universitāte strādā pēc šiem ministrijas izvirzītajiem noteikumiem, savukārt Latvijas Universitāte spēlē pēc saviem noteikumiem. Respektīvi, tā sagatavo vairāk studentu, nekā to nosaka cilvēkresursu attīstības plāns. Rezultātā tiek saražoti vairāk mediķu, nekā plānots. Tāpēc arī trūkst vietu rezidentūrā. Cita lieta, ka mediķu migrācija ir straujāka, nekā gaidīts. Līdz ar to vienā brīdī mums būs jāatver durvis ārstiem no citām valstīm.
Kāda ir jūsu attieksme pret attiecīgas kvalifikācijas bēgļu nodarbināšanu Latvijas veselības aprūpē?
Pie mums nesen viesojās kolēģis no kādas lielas Vācijas klīnikas, un viņš stāstīja, ka vācieši cerējuši, ka bēgļi būs lielisks pienesums viņu veselības aprūpei. Taču izrādījies, ka 45% bēgļu ir mazizglītoti. Izglītotā daļa ir ļoti neliels procents. Nedomāju, ka, piemēram, kāds sīriešu ārsts atnāks līdz Latvijai. Nedomāju, ka mēs saņemsim tikai bēgļus ar augstāko izglītību.
Veselības ministrija nākusi klajā ar ieceri, ka no nākamā gada ārstiem rezidentiem trīs gadi būs jānostrādā kādā no ministrijas izraudzītām ārstniecības iestādēm, kas, visticamāk, būs reģionos. Kā jūs to vērtējat?
Pozitīvi. Šāda sistēma jau pastāvēja padomju laikos. Taču šīs idejas īstenošana būs ļoti sarežģīta. Cilvēki, kas beidz rezidentūru, ir vecumā ap 30 gadiem, daudziem ir ģimene, viņi ir vienīgie apgādnieki. Līdz ar to būs daudz dažādu iemeslu, lai uz reģioniem nedotos. Vienmēr atradīs kādas līguma spraugas, lai no tā pildīšanas izvairītos. Paredzu, ka vismaz puse rezidentūru pabeigušo uz reģioniem tā arī neaizbrauks.
Kā vērtējat bieži dzirdēto, ka labās darbavietās priekšā ir vecie buki, kas ierobežo jauno speciālistu profesionālo izaugsmi, jo, piemēram, klīnikas vadītāju vietu ir tik, cik ir?
Tā zināmā mērā ir taisnība. Mēs redzam, ka lielo klīniku vadītāju attieksme pret savu pēcteču sagatavošanu ir ļoti dažāda. Daži jaunos kolēģus sūta stažēties uz rietumu klīnikām, sagaida atpakaļ, viņiem ir daudz doktorantu. Savukārt citu klīniku vadītājiem vispār nav doktorantu. Rīgas Stradiņa universitāte lielu uzmanību pievērš tam, lai profesoriem būtu doktoranti, lai būtu kopēji zinātniskie projekti, lai jaunajiem speciālistiem būtu izaugsmes iespējas. Man pašam pavisam ir bijuši 14 doktoranti, un visi palikuši Latvijā.
Nereti Bērnu slimnīcas pacientiem izmeklējumi un analīzes tiek veikti ārzemēs. Vai pie attiecīgā finansējuma tos varētu veikt arī Latvijā?
Pārsvarā tie ir audzēju izmeklējumi. Jāteic, ka vienam audzējam var būt ļoti daudz apakštipu un katram no tiem ir cita ārstēšanas taktika. Ja mēs kļūdāmies apakštipa noteikšanā, nozīmētā ārstēšana ir neefektīva un bērns aiziet bojā. Ja Latvijā slimniekiem ir audzēji, kas sastopami reizi gadā vai piecos gados, tad finansiāli neefektīvi ir censties pašiem to visu izmeklēt. Labāk reizi gadā to audu gabaliņu aizsūtīt mūsu sadarbības partneriem ārvalstīs. Taču jaunā Roche audu laboratorija ir mūsu veiksmes stāsts. Šī laboratorija noteikti varēs sniegt arī eksporta pakalpojumus, turklāt ne tikai Baltijā, bet arī Skandināvijā.