Pavada burvīgas stundas
Lai gan savulaik Latvijas Universitātē studējusi angļu valodu, Dzintra Vilāne savā profesionālajā dzīvē bijusi saistīta ar jūras transporta loģistiku. Viņas pēdējā darba vieta, no kuras 2011. gadā devusies pensijā, bijusi franču jūrniecības kompānija - trešā lielākā kuģu īpašniece pasaulē. «Ļāvu jaunākiem ļaudīm arī ieņemt kādu vietu,» teic Dzintras kundze. Viņa neslēpj - kuģniecības nozarē vairs nevalda tā atmosfēra, tas gars, kas bijis savulaik: «Profesionālisms vairs nav cieņā. Es gan atsacīties no ētikas un profesionālitātes kritērijiem neesmu spējīga.»
Sākumā, nonākot pilntiesīgas pensionāres statusā, sajūtas gan bijušas mazliet jocīgas. Ko tagad darīt? Ar fiziskām aktivitātēm nodarboties - slinkums. «Vienīgais, patīk garas pastaigas. Mūsu Ķengaraga promenāde ir fantastiska, seši kilometri - sanāk kārtīgi izstaigāties. Taču ne ziemā - ziema nav mans gadalaiks.» Reiz Dzintra uz kāda reklāmas staba izlasījusi aicinājumu: «Dari labu!» - «Atnācu mājās, apskatījos internetā šo mājaslapu, izrādās, tieši manā rajonā dienas centram Kastanis vajadzīgi angļu valodas pasniedzēji. Tūliņ uzrakstīju vēstuli, piedāvājos, un - viņi iekrita!» pajoko Dzintras kundze. Citi viņai taujājot - kāpēc gan četrreiz nedēļā mācīt angļu valodu par velti, varētu taču pasniegt privātstundas un arī nopelnīt... «Man bija svarīgi neiegrimt savā mājā. Atrasties starp cilvēkiem. Un sapratu, ka šim manam darbam jēga ir lielāka. Mācīt valodu skolas bērniem, kuriem tā īsti neinteresē? Nu nē! Bet šīs manas mīļās meitenes - kā saucu savas seniores, viņas grib mācīties! Mēs kopā pavadām burvīgas stundas,» uzsver Dzintra.
Pašai savs viedoklis
Dzintra Vilāne uzskata - viena no svarīgākajām īpašībām ir komunikācijas spēja, tāpat arī humora izjūta: «Tu nevari komunicēt normāli, ja esi sausiņš. Ir jābūt dzīvam cilvēkam. Un humora izjūta komunikāciju padara dzīvu.» Šīs abas īpašības seniorei dzīvē ir palīdzējušas. Tāpat arī angļu valoda. Taujāju - kāpēc gan izvēlējusies svešvalodu studijas, ja reiz turpmāk šīs zināšanas izmantotas tikai pastarpināti? «Biju jauna, domāju - atvērsies logs uz gaišo nākotni, iešu strādāt par tulku, bet izrādījās - angļu valoda nevienam nav vajadzīga. Tās bija 60. gadu beigas. Jau prakses laikā sapratu, ka skolā neizdzīvošu, man mūždien būs problēmas ar ideoloģiju. Uzskatīju - angļu valodas stundās nav jārunā par Oktobra sociālistisko revolūciju, lai par to runā vēstures skolotāji. Visu šo ideoloģisko slogu dēļ baidījos nokļūt skolā, lai gan abi mani vecāki bija skolotāji.» Atteikšanos no darba skolā veicinājusi arī bērnu attieksme, sak, kam gan tā valoda vajadzīga...
Tagad dienas centrā Kastanis Dzintra Vilāne angļu valodu pasniedz skolniekiem, kuru vidējais vecums ir 60 gadu. «Ir meitenes, kuras kādreiz valodu jau ir mācījušās. Ir pat dāma, kura bijusi angļu valodas skolotāja! Brauc no Imantas, Juglas, Zolitūdes. Dažām tā valoda tiešām ir vajadzīga, jo bērni dzīvo ārzemēs, bet citas nāk, lai uzturētu formā smadzenes. Vienmēr esmu teikusi: lai izvairītos no Alcheimera, jādarbina tas, ko misters Puaro sauc par pelēkajām šūniņām,» uzsver pasniedzēja. Viņa pati risina krustvārdu mīklas un atzīst, ka nekad neklausās dziedniekos un psihologos. «Esmu pašpietiekams cilvēks, ne pārāk ņemu galvā, ja kāds cenšas iestāstīt, kas ir labi un kas būtu jādara. Man ir pašai savs viedoklis - vienmēr un visur.»
Grieķu salas ir vājība
Ir trīs lietas dzīvē, kas Dzintru Vilāni ļoti aizrauj. Vispirms jau grāmatas: «Grāmatu sabiedrībā man laiks paiet ātri. Bet arī ceļošana ir viena feina lieta. Man bija problēmas ar izbraukšanu padomju laikos, tad nu pēc tam to darīju ar milzīgu sajūsmu,» stāsta Dzintras kundze. Viņas sapņu zeme ir Grieķija. «Uzskatu - šī zeme ir Eiropas civilizācijas šūpulis. Tā mani aizrāva ar to, cik dziļi viņiem mitoloģija sasaistīta ar vēsturi. Katrs grieķis ļoti augstu vērtē cilvēku, kurš zina viņu mitoloģiju. Un man tā ir mīļākā lasāmviela! Savulaik sapņoju par to, ka nokļūšu Grieķijā un to visu redzēšu savām acīm. Kad nokļuvu - tas bija tāds pārdzīvojums! Atēnas, Korinta, Mikēnas... Ļoti patīk Roda - grieķu salas ir mana vājība.» Dzintra daudzreiz atgriezusies gan uz salām, gan kontinentālajā Grieķijā - parasti viņa ceļojot kopā ar draudzeni. «Viņa ir ļoti zinoša, reiz abas spriedām, kāpēc Atēnai nebija vīra un ka viņai būtu noderējis Odisejs,» smej Dzintra.
Un tomēr - kas lielāka kaislība, grāmatas vai ceļošana? «Ikdienā grāmatas, vismaz divreiz gadā - ceļošana. Sadarbojos ar ceļojumu firmu, kas organizē tā saucamos garo brīvdienu ceļojumus. Ekskursiju programmas, kaut tikai uz piecām dienām, vienmēr ir fantastiskas,» tā Dzintra Vilāne. Un tūliņ izsaucas, ka trešā kaislība esot... Hokejs! «Regulāri eju uz Dinamo spēlēm Arēnā Rīga. Man ir divas hokeja draudzenes, bet kādreiz aizeju arī kopā ar dēlu. Un, ja neesmu Arēnā, tad skatos pie televizora. Tā bļauju - ui! Kad dēls atnāk - bļaujam kopā. Kaķis tad parasti pamet istabu,» gardi smej Dzintras kundze.
Patiesībā mājas tagad seniorei esot tikai vieta, kur pārgulēt. Vieta, kur ir viņas grāmatas. «Dzīve tagad man piedāvā daudz vairāk iespēju nekā jaunībā. Un man ir daudz vairāk laika to visu baudīt. Turklāt tagad daudz vairāk saprotu, ko gribu šajā dzīvē. Man pat dēls saka: «Jā, māt, to var redzēt, ka dzīve sākas tikai pēc 60,»» piekrītoši smaida pasniedzēja.