_ Izrādi bija paredzēts spēlēt sešas reizes, pēc publikas pieprasījuma notika vēl sešas izrādes, un patiesībā tieši šī izrāde ar vērienu varētu pārstāvēt Igauniju novembrī Rīgā gaidāmajā Baltijas mūsdienu drāmas festivālā _Skats_, kas šogad tiks apvienots ar Spēlmaņu nakts skati, tādējādi iegūstot apvienoto nosaukumu _Spēlmaņu nakts SKATS_, bet - tā kā katru no deviņiem _NO99_ aktieriem izrādē apkalpo divi videooperatori, ej nu zini, kā un vai šo izrādi izdosies parādīt Latvijas publikai.
Likt pārskaisties un domāt
Izrādes režisors Tīts Ojaso kopā ar mākslinieci Enu-Līsu Semperi Igaunijai veltījis piecas izrādes, GEP (Gorjačije estonskije parņi) izejmateriāls lokālā versijā skatāms arī Latvijas Nacionālajā teātrī (Čīkstošais klusums). Amplitūda, kādā strādā šis režisors ar savu ansambli, hronoloģiski aptver 10 000 gadu senu pagātni un ietiecas 100 gadus tālā nākotnē, ģeogrāfiski bāzējas Igaunijā un arī emocionāli aptver milzīgu amplitūdu - visas cikla izrādes veidotas kā provokācijas, kuru mērķis ir likt domāt, pārskaisties (ko gan citu darīt tiem politiķiem, kurus sauc pilnā vārdā un sūta d... Vienotajā Igaunijā), smieties un reizē nebaidīties būt patriotiem un atzīties mīlestībā - gan pret otru cilvēku, gan Igauniju. Un tomēr, pats galvenais, domāt. Kur mēs/viņi esam nonākuši, kāpēc, kādas iespējas dod šis laiks, kā tās izmantot, lai Igaunijai būtu nākotne, kādu nākotni mēs/viņi vēlamies. Apzināties draudus, ka pēc 100 gadiem nācijas var arī nebūt. Guntara Godiņa intervijas (NRA, 12. 04. 2011) kontekstā, kurā viņš pilnīgi pamatoti rosina neturpināt Latviju salīdzināt ar Igauniju, jo tās labu laiku vairs nav salīdzināmas, tālāko recenzijas daļu veltīšu viņiem (igauņiem), kuru ceļš vairs nav mūsu (latviešu), jo domāšanas, radošās brīvības, kultūras izpratnes, valstiskās domāšanas, pilsoniskās līdzatbildības līmeņu starpība vairs nav pārvarama, turpinot to ceļu, pa kuru nu jau 20 gadus laiski slājam.
Izvemt ārā laikmeta ārprātu
Noslēdzošās izrādes vēstījums ir ļoti konkrēts un... jau atkal provokatīvs - ir sasniegta labklājība, Igaunija ieāķējusies Eiropas ģeopolitiskajā un kultūrtelpā uz palikšanu gan ar pievienošanos eirozonai, gan ar pievienošanos kapitālisma ideoloģijai, kas apliecina jauno, veiksmīgo baltā jeb intelektuālā darba darītāju duālo dzīvi, kurā darbs dzen darbu, papīru kalni tevi aprok, bezjēdzīgas tikšanās, sanāksmes, plānošanas, paneļdiskusijas, videokonferences utt. atnes tev labklājību un piektdienas vakarus, kuros gribas tikai piedzerties un izvemt ārā visu to ārprātu, ko tev uzgrūž šis gadsimts, liekot baudīt, baudīt un baudīt (izvērsta izrādes beigu epizode, kurā pie galda visi negausīgi rij). Igauņiem nu tas viss ir, bet ko tālāk? Ja NO99 puiši un pāris meiteņu būtu augstprātīgi, viņi uzskatītu, ka viņu izrāde GEP apturēja igauņu nācijas izmiršanu, Kā izstāstīt bildes beigtam zaķim, kas aizskāra kultūras ministri Laini Jenesi (jￃﾤne - zaķis), lika kultūras ierēdniecībai atzīt mākslas pārākumu pār birokrātiju, Vienotā Igaunija piespieda politiķus rēķināties ar to, ka mākslinieki nav muļķi un viņu spējas vienot tautu ir lielākas. Bet jautājums - kā dzīvot tālāk - joprojām paliek. Pēc Guntara Godiņa vārdiem - to igauņi jau labu laiku sapratuši kā valsts politiku - nepārtraukti jādomā par nākotni ilgtermiņā, lai vispār izdzīvotu. NO99 provocē katru pašu meklēt atbildi.
Vēsturisks dialogs žigulī - taksī
Turklāt izrāde nav tikai par šodienas situāciju, kā varētu domāt, - uz etīžu virknes balstītajā scenārijā tikpat liela nozīme ir ainām no Igaunijas pagātnes, jo pagātne veido šodienu, - no XX gadsimta 40. gadiem, kad krievi okupē Igauniju un izved ģimenes galvu, no 60. gadiem un uzvārdā nenosauktās, tomēr nepārprotami Marju Lauristinas (igauņu politiķes, Tautas frontes līderes) dzīvesstāsta par patriotiski noskaņotās inteliģences sanāksmēm, kurās stūrī vienmēr sēdēja kāds klusais čekas ziņotājs, no 80. gadiem, kad žiguļa iegāde ir neaptverams notikums. Ar šo žiguli saistās arī emocionālākā izrādes epizode, kas, visticamāk, ņemta iz dzīves, - ģimenes galva Gerta Raudsepa personā ar žiguli piepelnās arī kā taksometra šoferis, ir laiks, kad Igaunijā brīvi iebrauc pirmie rietumvalstu tūristi, un taksī iekāpj nomaldījies brits (Jāks Printss). Taksists, aptvēris vēsturisko iespēju uzzināt patiesību, trūcīgā angļu valodā uzbrūk britam - kur tu/jūs bijāt, kāpēc tu nenāci, mans tēvs mežā tevi tā gaidīja. Tu nenāci, tēvs gaidīja, tēvu atrada krievi, krievi tēvu nošāva. Brits šo pasāžu noklausās lielām acīm un nesaprot, kāpēc igaunis ir tik dusmīgs. Taksists turpina - un tagad, vai tagad tu nāktu, ja mēs tevi sauktu? Kad brits nosolās, ka nāktu, taksists viņu aizved uz prasīto vietu. Ļoti sadzīviska un ļoti simboliska epizode. Un vienlaikus Latvijā gandrīz neiedomājama, jo politnekorekta un patriotiska.
Visbeidzot Tīts Ojaso uzdod jautājumu arī pats sev un visam Igaunijas teātrim - ko darīt tālāk, jo jauns ceļš jāmeklē arī teātra valodai. Šīs izrādes estētika šķietami apliecina strupceļu, kādā atrodas teātris, jo - izrādes tās tradicionālajā izpratnē patiesībā nav. Kad aktieri ir sasveicinājušies ar publiku, viņi apģērbj virsdrēbes un ar kameru palīdzību mēs redzam, ka viņi dodas prom no koncertzāles. Visa tālākā izrādes darbība ir videoepizodes, kas tiek izspēlētas netālu esošajā NO99 ēkā izveidotajās spēles telpās - istabā, kabinetā, krogā, virtuvē, kāpnēs, aiz pagalma loga, kā arī uz ielas. Izrādes - tiešraides - beigās aktieri sapulcējas uz skatuves un paliek stāvam apsniguši. Lai dotos tālāk.