Un, pat ja dzejolis aizklīst tālākās sfērās (īpaši krājuma otrajā pusē), vienubrīd nākas atģisties, ka patiesībā esi sēdējis pie virtuves loga, skatīdamies uz to pašu tik labi pazīstamo ainavu. Tomēr arī no šāda skatpunkta krājums nepamet novārtā tēmas, kas vienmēr bijušas klātesošas Kronberga daiļradē, - brīvība, vēsture, trimda un, protams, laiks, kas arī nolasāms grāmatas nosaukumā.
Ik diena noslēdz triloģiju Nebūtības izplatījumā. Pirms šīs tajā ietilpst, manuprāt, Kronberga veiksmīgākais krājums Vilks vienacis (1996/2008), kuru novērtējuši arī ārzemju atdzejotāji - tas fragmentāri vai pilnībā tulkots vairākās pasaules valodās -, un 11. septembra notikumu apzīmogotais Notikumu apvārsnis (2002). Centieni apkopot dzejas grāmatas tādās vienībās kā diloģijas, triloģijas un tml. varētu liecināt, ka autora dzejā lielu lomu spēlē intelekts, kas Kronberga gadījumā atbilst patiesībai.
Kronberga dzejolis apzinās, ka ir literatūras daļa - detaļa milzīgā mehānismā, kurā tā iestiprināta ar atsauču skrūvēm un kniedēm, vai citā variantā: «teksts vienmēr ir par tekstu...» (72. lpp.), pat nonākot līdz apgalvojumam, ka «dzeja raksta mani», kas gan ir visai ierasts dzejnieku retorikas piemērs.
Domāju, šī dzeja prasa gudru, nevis jūtīgu lasītāju. Taču retajos brīžos, kad Kronbergam izdodas izrauties no intelektuālās bagāžas jūga, rodas teksti, kas dot lādiņu ne tikai prātam. Tādi lielā mērā ir Vilka vienača dzejoļi, kā arī jo īpaši 1977. gadā tapušais Kvartets Rūdolfam no krājuma Tagadnes (1990), kas veltīts tēva nāvei un, manuprāt, ir viens no labākajiem Kronberga dzejoļiem. Šajā krājumā līdzīgā kategorijā trāpa, piemēram, dzejolis «Sapnī biju svešā zemē...» (67. lpp.), kas apraksta to dīvaino apziņas stāvokli, kad, aizmirsuši savu identitāti, īsu mirkli saplūstam ar pasauli.
Krājumā arī netrūkst atsauču uz autora iepriekšējām grāmatām. Jau pats triloģijas nosaukums nāk no kāda 1987. gadā tapuša dzejoļa par mātes nāvi. Tāpat cikls Laiks: divi liek mums atgriezties Vilka vienača slimnīcas atmosfērā. Starp citu, ķirurgs, ko sastapām tajā, te salīdzināts ar miesnieku.
Ik dienā Kronberga stils ir tikpat askētisks kā grāmatas noformējums, brīvs no tieksmes par katru cenu pateikt kaut ko oriģinālu, kas ne reizi vien klupinājusi dzejdarus. Bet piecpadsmitā grāmata - tas ir vairāk nekā pietiekami, lai izvairītos no pārgalvībām. Autors pats kādā dzejolī reflektē par metaforu būtību («man apnīk metaforas...», 88. lpp.), tās salīdzinādams ar stūrgalvīgiem āpšiem, taču paradoksālā kārtā šis ir viens no daiļrunīgākajiem tekstiem krājumā un pierādījums tam, ka tieksme izteikties tēlos pastāv jau valodā un mūsu domāšanā vispār. Un, lai arī kā laiku pa laikam dzejnieki censtos izrauties no metaforu gūsta, teksts tos gluži kā aiz rokas ieved atpakaļ to apskāvienos.
Kas paliek no dzejoļa, kad esam tam atņēmuši poētiskās mežģīnes, ironiju? Cik tuvu teksts spēj pietuvoties klusumam, savā būtībā būdams tā pretstats? Tie ir jautājumi, par kuriem liek domāt Ik dienas stils, taču atbildes rada jaunus jautājumus, klusums apaug ar teksta miesu, un atkal atgriežamies valodas apburtajā lokā. Taču, neskatoties uz dzīves pieredzi un intelektuālo bagāžu, viss, kas mums patiesi pieder, ir tikai daži īsi mirkļi, kurus izgaismo radioaparātā ieskanējies piemirsts, taču mīļš skaņdarbs, pārsteidzoša rinda kādā dzejolī vai sapņi. Taču tie pagaist tik ātri.