Ceļā devās vairāk nekā seštūkstoš cilvēku, un dažubrīd, kad līkumainā taka to atļāva, Ernando atskatījās un lūkojās uz garās kolonnas tālāko galu, turp, kur kopā ar pārējām sievietēm droši vien bija Āiša, viņa pusbrāļi un Fātima ar savu mazuli. Viņš nekādi nespēja izmest no prāta meitenes melnās mandeļu acis, kas viņu vajāja kā īsta apmātība, brīžam dzirkstošas, brīžam asaru pilnas, brīžam aizplīvurotas vai baiļu pilnas.
- Nūū! - viņš skubināja mūļus un izturējās pret tiem skarbāk, nekā vajadzētu, tā pūlēdamies atbrīvoties no uzmācīgajām ainām.
Kad gājiens sasniedza Paternu, halīfs pavēlēja, lai karaspēks apmetas aptuveni puslegas attālumā no ciema, nogāzē, kuru viņš atzina par faktiski neieņemamu, kurpretī pats ar tuvākajiem līdzgaitniekiem un tāpat ar visiem, kas cīnīties nebija spējīgi, apmetās ciemā, sev izvēloties vienu no smalkākajiem namiem. Paternā vieta bija jāatrod arī visai vedamajai dažādu mantu kravai.
Arī te Ernando negribēja palikt kopā ar citiem mūļu dzinējiem un to lopiem, jo itin nemaz nevēlējās sastapties ar Ubaidu. Tāpēc, tikko ieradies Paternā, viņš sameklēja gana plašu mājokli ciema nomalē - ciema centra mājas ar to mazajiem dārziņiem un vēl mazākajiem pagalmiem nebija piemērotas viņa lielajai karavānai. Neviens neko neiebilda. Par lielu sarūgtinājumu Brahimam, kuram paša stāvoklis šķita arvien šaubīgāks, Aben Umeija publiski apliecināja, ka pilnībā uzticas Ernando.
- Dariet tā, kā puika teiks, - valdnieks pavēlēja kareivjiem, kuri bija norīkoti par sargiem zeltam. - Viņš zinās, kā nosargāt bagātības, kas nesīs mums uzvaru.
Tā nu Ernando nemaz nevajadzēja pārējiem skaidrot, kāpēc viņš sadomājis iekārtoties atsevišķi no citiem. Kad miteklis bija izraudzīts un vieta mūļiem atrasta, puisis gaidīja, kad ieradīsies arjergards - nastu nesēji mūļi un sievietes, ar kurām kopā bija arī Āiša un Fātima. Viņš ieraudzīja tās nākam smagiem, sagurušiem soļiem, asaru noplūdušām sejām. Āiša apraudāja savas meitas, kas gandrīz noteikti bija gājušas bojā; līdzīgi kā vairākums morisku, kas bija atsteigušies klausīties izlūka stāstīto, arī viņa iepriekšējās dienās, par spīti visam, bija lolojusi cerību, ka meitas tomēr izdzīvojušas. Bet Fātima apraudāja savu vīru un tāpat raudāja bailēs no biedējošās nākotnes, kas gaidāma vienai un ar mazu bērnu rokās. Akils un Mūsa gan neizskatījās nomākti un pa ceļam spēlēja kariņu. Aizvedis uz nomales namu arī māti, Fātimu un bērnus, Ernando rūpējās par lopiem, un morisku kareivji, kas visu šo laiku bija sargājuši viņa vesto kravu, redzēdami, ka viņš pats gana labi tiek ar visu galā, un paļaudamies, ka no visām briesmām pasargās nogāzē izvietojusies armijas lielākā daļa, mierīgi izklīda pa ciemu.
Sāka snigt.
Taču Aben Umeijas pieņēmumi, ka paša karaspēks iekārtojies neieņemamā vietā, izrādījās maldīgi. Nepakļaudamies marķīza pavēlēm, kristīgie kareivji devās uzbrukumā un ātri vien izdzenāja moriskus, kas sargāja pieeju Paternas ciemam. Viņi uzbruka, izslāpuši pēc asinīm un izbaduši pēc laupījuma, viņiem bija apnicis, ka ģenerālkapteinis dāvā piedošanu ikvienam ķecerim un slepkavniekam, kas to prot gana pazemīgi palūgt.
(Noslēgums 13. jūnija numurā)