Es gan neesmu psihologs, bet...
Dievs pasarg, es arī neesmu! (T. Ilvess ir ieguvis maģistra grādu psiholoģijā ASV - red.)
... teorētiski jūsu personību var asociēt ar trim identitātēm - igaunis, amerikānis un eiropietis. Vai šīs trīs identitātes jūsos tā mierīgi sadzīvo?
Es domāju, ka identitātes jautājumi ir daudz sarežģītāki, un cilvēki mēdz ļoti mākslīgi spriest par šīm lietām. Es atceros, lasīju kādā latviešu interneta vietnē reportāžu, kurā bija teikts - enerģijas drošības jautājumu kā pirmais izvirzīja prezidents Tomass Hendriks Ilvess, kurš pusi dzīves pavadījis ārzemēs, ASV. Ko tas nozīmē? Jā, es pirmais sāku runāt par enerģētisko drošību, jā, es esmu pavadījis pusi dzīves ārzemēs - bet kāds sakars vienam ar otru? Es jau skolā Amerikā visiem teicu, ka esmu no Igaunijas, kad vēl neviens tādu valsti kartē nevarēja atrast.
Ja runājam par manu eiropeisko identitāti, tā ir ļoti racionāla lieta. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums, baltiešiem, ar visiem galiem un visos iespējamos veidos jāintegrējas Eiropas struktūrās, tikai tā mēs izbēgsim no problēmām, kādas mums bija nesenā pagātnē. Tā ka mana eiropiskā identitāte ir racionāls aprēķins.
Labi, kas jums kā Igaunijas prezidentam šodien sagādā lielākās galvassāpes?
Tas ir atkarīgs no konkrētā brīža. Es tikko nācu klajā ar paziņojumu, burtiski pirms 10 minūtēm, par politisko debašu diskursu Igaunijā, tās ir manas galvassāpes. Man neliekas labas dažas lietas, ko patlaban igauņu politiķi saka un kā viņi to saka.
Kā prezidents jūs esat apmierināts ar Igaunijas konstitūciju, vai arī kaut kas vēl būtu pielabojams?
Esmu pilnīgi mierā ar mūsu konstitūciju. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka parlamentārā sistēma ar vāju prezidentu ir daudz pārāka par citiem variantiem.
Varbūt jāveido prezidentāla republika, kurā prezidentam ir vara?
Par šo jautājumu esmu runājis daudz. Ja jūs aplūkojat postkomunistisko un postsovetisko pasauli, tad redzat, ka tikai tām valstīm, kurās ir skaidra parlamentārā sistēma, ir patiesa demokrātija. Starp citu, tas notika jau pirms komunisma sistēmas sabrukuma, tas redzams Latīņamerikā, ka valstīs, kas izvēlas prezidentālo pārvaldi, agri vai vēlu sākas brīvības ierobežojumi. Mana dziļa pārliecība ir, ka parlamentārā sistēma strādā vislabāk.
Kādi citi likumi būtu labojami? Saistībā ar valdošās Reformu partijas finansēšanas skandālu dzirdēju, ka premjers Ansips rosina pārdomāt partiju finansēšanas likumu, varbūt atļaut to darīt arī juridiskajām personām, nevis tikai fiziskajām?
(Dziļa nopūta.) Par šo skandālu jau arī bija mans šodienas paziņojums. Es tieši šonakt lasīju garu rakstu Hārvardas politikas žurnālā, kas aplūkoja ASV kampaņu finansēšanas sistēmu. Principā jebkurā demokrātijā partiju finansēšana ir fundamentāla problēma. Ir dažādas pieejas, un neviena no tām nav perfekta. Protams, ir daži skaidri uzstādījumi, piemēram, nekāda ārzemju finansējuma.
Un tas, ka ziedo tikai fiziskas personas?
Skatieties, kas notika ASV. Viņi pieņēma likumu, kas neatļauj juridisku personu ziedojumu. Bet ASV Augstākā tiesa paziņoja, ka tas ierobežo cilvēku tiesības un brīvības. Principā nav tāda laba risinājuma. Bieži jau arī jārēķinās ne tikai ar to, kas ir legāls, bet arī ko akceptē sabiedriskā doma. Ja cilvēki akceptē juridisko personu ziedojumus, tas var arī notikt.
Bet par ko tad ir šis jūsu šodienas paziņojums?
Mans paziņojums ir par to, ka patlaban visa tā diskusija politiķu starpā iziet ārpus zināmām robežām. Visādi paziņojumi, ka izlūkošanas un drošības struktūras noklausās cilvēkus, noklausās politiķus, -kas nav taisnība. Man liekas nepieņemami, ka politiķi, lai saglabātu savu reputāciju, sāk nomelnot valsts institūcijas, drošības struktūras. Netaisnīgi nomelnot. Vaino policiju, nevis godīgi paskatās uz savām problēmām un izdara secinājumus.
Partiju finansēšanas problēmas ir bijušas arī daudzās citās valstīs ar daudz senākām demokrātijas tradīcijām, piemēram, Apvienotajā Karalistē, kurā parlamentārisma tradīcijas ir kopš XIII gadsimta. Itālijai, Vācijai ir bijušas milzīgas problēmas, milzīgas summas, salīdzinot ar mums, mums ir runa par vairākiem tūkstošiem eiro, Vācijā - par miljoniem.
Varbūt tas nemaz nav labi, ka pie mums politiķi ir lētāki?
Es nezinu, mums, igauņiem, ar jums, latviešiem, ir tā problēma, mēs ticam - ak, mēs esam tik briesmīgi slikti! Nē, es saku, mēs tādi neesam, tādas lietas ir ļoti tipiskas. Kad mēs arestējam kādu par korupciju, mēs kliedzam - ak, cik mēs esam korumpēti. Tāda ir tradicionālā preses reakcija. Bet es saku, ja mēs kādu arestējam, mēs īstenībā esam mazāk korumpēti par valsti - nesaukšu vārdā -, kurā korupcija pastāv, bet nevienu nearestē. Tā jau patiešām ir korumpētības problēma. Ziņu trūkums par korupciju nebūt neliecina, ka tajā konkrētajā valstī korupcijas nav.
Pievērsīsimies Latvijas un Igaunijas attiecībām. Jūs ieradīsieties Latvijā oficiālajā vizītē otrdien ar vilcienu? Vai tas ir kāds simbols?
Galvenais, ka es ierodos pie saviem kaimiņiem. Jānis Čakste savā pirmajā vizītē Igaunijā ieradās ar vilcienu, tas ir tradicionāls veids, kā apmeklēt tuvākos kaimiņus. Tas ir ļoti ērti, es varu ņemt līdzi tik lielu delegāciju, cik es gribu. Šoreiz tā būs tik liela kā vēl nekad, un tas demonstrē, cik svarīgas mums ir attiecības ar Latviju.
(pārējo interviju lasiet pirmdienas laikrakstā)