Tā noteikti ir viena no alternatīvām. Mums ir 20 AES, un esam nodomājuši atomenerģijas daļu kāpināt, jo tas ir lētākais, tīrākais un iegūšanas ziņā ātrākais veids. Tomēr kodolenerģija nebūs mūsu vienīgais avots. Premjers ir izveidojis īpašu «Saules misijas» atzaru, un mēs tajā ieplūdinām ļoti daudz naudas, lai līdz 2020. gadam ļoti lielu enerģijas daļu iegūtu tieši no saules.
Tas ir jūsu lielākais resurss.
Jā. Mums ir arī nedaudz hidroelektrostaciju. Bet šai ziņā neesam tik bagāti kā jūs šeit. Nākotnē mums pilnīgi noteikti būs jāizmanto ogles un pilnīgi noteikti ir jāraugās arī uz kodolenerģijas iespējām. Tomēr kodolenerģijai nevajadzētu būt vairāk par ceturtdaļu no mūsu patēriņa. Pašlaik tā ir tikai 3%.
Cik lielā mērā kodolkatastrofa Japānā ietekmējusi Indijas skatījumu uz AES?
Tas licis padomāt par visiem kodolenerģijas plusiem un mīnusiem. Tūlītējā reakcija bija premjerministra rīkojums pilnīgai visu 20 kodolreaktoru drošības sistēmu un to rezerves sistēmu pārbaudei. Laimīgā kārtā savu itin lielo cunami pirms sešiem gadiem pārdzīvojām diezgan labi. Tas skāra vienu no mūsu AES, bet elektrības ražošana tika pārtraukta un lieli postījumi netika nodarīti.
Vai globalizācija ir mainījusi Indijas tradicionālo nepievienošanās politiku?
Līdzšinējās globalizācijas lielākā daļa ir ekonomiska, un arī darīšanas ar to notiek ekonomikas frontē. Kas attiecas uz nepievienošanās politiku, tad Indija vienmēr ir uzsvērusi, ka miermīlīgs konfliktu risinājums bez spēka un ieroču lietojuma ir primārā izvēle. Pārējais ir ekonomika, un līdzsvara ieturēšana starp šiem abiem būs mūsu turpmākā prakse.
Cik nozīmīgs faktors Afganistānas situācijas stabilizēšanā ir Indija?
Tautai savas zemes problēmas jāatrisina pašai. Politisku problēmu noregulēšanai iejaukšanās no ārpuses nedrīkst būt pārāk liela. Afganistāna ir mūsu sens un dārgs, kaut arī ne tiešs kaimiņš. Indija līdz šim tur ir īstenojusi humānās palīdzības darbu 1,3 miljardu dolāru apjomā. Uzskatām, ka, tieši šādi palīdzot, viņus stiprinām. Tur aizvien ir ļoti trausla sistēma, un mēs būsim ar viņiem, kamēr vien būsim tur nepieciešami un viņi paši spēs sekmīgi darboties.
Pakistāna ir draudzīga pret Taliban kaujiniekiem, kas Afganistānā rada lielāko daļu problēmu, un viens iemesls ir šo kaujinieku paturēšana, ja gadījumā kaut kas noiet greizi ar Indiju.
Mūsu divpusējās attiecības ar Pakistānu cieš tikai šo cilvēku un viņu uzbrukumu Indijai dēļ. Sevišķi uzbrukuma Bombejas viesnīcai 2008. gada 26. novembrī dēļ. Tā dēļ pārtrūka dialogs ar Pakistānu, kurā bija notikuši 13 sarunu raundi. Bet mēs aizvien meklējam dialoga iespēju. Vienīgais, kur neesam ar mieru kompromisam, ir teroristi un to sagatavošana. Kamēr nesekos konkrēti soļi tā izbeigšanai, nekāds lielais progress nenotiks. Zināms sasniegums ir iespējamā mūsu ārlietu ministru tikšanās vasarā.
Ir cerība, ka Pakistāna samērā drīz varētu saraut draudzīgās saites ar Taliban?
Viņi teica, ka tā darīs. Varam uz to tikai cerēt. Un sarunāties, kas ir labākais no izvēlēm. Bet ne karot.
Kurš segments Baltijā ir indiešu investoru redzeslokā?
Sadarbība noteikti varētu būt farmācijā, augstajās tehnoloģijās, biotehnoloģijā, transportā, loģistikā. Jums ir laba pieredze zemkopībā un piensaimniecībā, kas ir nozīmīgi Indijai ar mūsu 70% lauksaimniecībā nodarbināto. Jūsu zināšanas kopā ar mūsējām var radīt nākamo soli attīstībā. Šī ir tā globalizācija, kurā katra valsts - liela vai maza - ir ļoti nozīmīga.
Esam arī pateicīgi Baltijas valstīm par atbalstu, Indijai kļūstot par ANO Drošības padomes nepastāvīgo locekli, un solījumu atbalstīt mūs turpmāk. No savas puses esam atbalstījuši jūsu kandidatūru ANO Ekonomisko un sociālo lietu un Cilvēktiesību padomē.
Vai jūsu vizīte nozīmē arī gatavošanos turpmākām un vēl augstākā līmenī?
Noteikti. Ja uzturam attiecības, tās vienmēr ir augstākā un augstākā līmenī.
Intervēja Didzis Meļķis