Turīgi uzņēmēji, politiķi, varasvīri, bijušās sporta slavenības - sporta veidu federāciju prezidenti parasti tiek meklēti ar nolūku, lai attiecīgajam sporta veidam būtu komfortablāki apstākļi. Vienkāršojot - naudai ir jābūt pašam prezidentam, vai arī viņam jāmāk finanses piesaistīt. Piemēri ir dažādi.
Latvijas Futbola federāciju Guntis Indriksons vada jau kopš 1996. gada. Šogad Indriksons kā vienīgais pretendents vēlreiz tika pārvēlēts amatā, par spīti tam, ka biznesā viņam iestājušies grūtāki laiki. Futbolisti centās meklēt pretendentu pašu lauciņā, bet piemērotu kandidatūru neatrada. Tas tikai vēlreiz norāda, ka turīgi un zinoši sporta veidu prezidenta kandidāti ir deficīts.
Riteņbraucēji var padalīties savā bagātīgajā pieredzē. Deviņdesmitajos gados Latvijas Riteņbraukšanas federāciju (LRF) vadīja naftas biznesā iesaistītais uzņēmējs Vladimirs Kuļešovs. Tajā laikā riteņbraucēji dzīvoja zaļi. Pēc tam lielas cerības tika saistītas ar Induli Emsi, kurš vienlaik bija arī Ministru prezidents. Ātri riteņbraucēji vīlās ASV dzīvojošajā ķirurgā Kristapā Kegi, kuram gan jāsaka paldies par atbalstu Kegi velobrauciena sarīkošanā, taču federācijas nasta viņam izrādījās par smagu. LRF ir vadījis arī pasaules vicečempions Kaspars Ozers, un patlaban to turpina darīt CSDD direktora vietnieks, arī bijušais riteņbraucējs Ģirts Rorbaks. Kad vaicāju trenerim, menedžerim un pasākumu rīkotājam Igo Japiņam, kurš no prezidentiem devis lielāko ieguldījumu velosporta attīstībā, konkrētu atbildi tā arī nesagaidīju. «Labs jautājums. Man pašam šķiet, ka prezidentam vajadzētu jābūt zinošam attiecīgā sporta veida pārstāvim, kurš var savu preci pārdot. Tas tomēr būtu labāk, nekā sēdēt uz naudas maisa.»
Starp citu, novembrī notiks arī Riteņbraukšanas federācijas kongress ar prezidenta pārvēlēšanu.