Tie trīs čalotāji tur, skaidienā, bija vecākajiem dēliem pilnīgi pretēji - vienas vasaras putni, pelavas, putekšņi.
- No tiem zem'sarāju nebūs, tas uzreiz redzams, - drūmi novilka Tanclovs.
- Tu, Tanclov, vienmēr ar savu bārgumu baidi kā nelaiks. Es pati runāšu ar Fraņci.
- Tā nu viņš tevi klausīs, - teica Tanclovs, atstiepdamies Īvai ieblakus.
- Kaut ko izdomāšu.
Saule vasaras pilnbriedā uzlēca, tikko norietējusi. Bet Īvai vairāk par pāris tumsas šaltiņām nevajadzēja, viņa savu domu izdomāja. No rīta mazā gaismiņā, kad Francis vēl gulēja klētiņā uz siena panta, māte jau sēdēja blakus, sirmo bizi pīdama, atpīdama. Francis atvēra acis, un viņa dēlam teica:
- Lai būs slavēts un godināts tas Visusvētākais sakraments, īstena Miesa un Asinis mūsu Kunga Jezus Kristus!
Francis uzreiz noprata, ka mātei kaut kas svarīgs sakāms:
- Mūžīgi mūžos. Kur tu tik agri?
- Man par tevi nav mierīga sirds, dēls.
- Kāpēc? Es nedzeru reibinošus dzērienus un nepīpēju.
- Un kā ar tavu ticību?
- Jelgovas skolās visiem skolēniem, mācības sākot, svētbrīdis ir kopīgs. Ticības tur nešķiro, tāpat arī tautības ne.
Māte iesāka no jauna:
- Nobeidzot Jelgovas reālskolu, tev vajag zināt, ko tālāk darīsi. Par ko tu gribētu izskoloties?
- Par mežzini! - acīm iedegoties, atbildēja Francis, atcerējies Edarčanu babu un tās sniegtās mācības par mežu, lauku, ūdeņiem un kustoņiem; atminējies arī Karla Linneja dabaszinību grāmatas Academia Petrina bibliotēkā un visbeidzot to, ko draugs baltietis Jānis Bitenieks stāstījis par Čārlza Darvina jaunākajiem rakstiem.
Īva sēdēja klusu, pina bizi, tad nopūtās. Francis kļuva uzmanīgs.
- Un ko tu biji domājusi?
- Es gribētu, Fraņc, kad tu ietu par baznīckungu.
- Kamdēļ tā?
- Ja es atdotu tevi Viņam, tad Dievs manus grēkus piedotu.
- Tavus grēkus? - viņš iesmējās. - Tev, māt, nav nekādu grēku!
Īva bargi mēroja viņu ar neizdibināmu skatienu:
- Nav cilvēka bez grēka - neba es, ne arī tu. Redzu, tevi jau lepnība skārusi, nelaid puvumu tālāk dvēselē! Kopš tu piedzimi, caur tās debesu Gaspažas Marijas ausīm arvien esmu lūgusi Dievam Tēvam, lai mans dēls dienās tiktu ieskaitīts priesteru kārtā, lai viņš kļūtu par cilvēku dvēseļu ganu un glābēju. Ja tas tā piepildīsies, caur to nāks gods un slava visai mūsu ciltij. Bet rīkojies, kā zini, es uz tevi nekādu spiedienu neizdaru.
Īva norausās no siena panta un aizsteidzās uz klāvu, kur viņu maurodams un kviekdams gaidīja padoto bars. Francis labu laiku palika guļot un prātoja par skolu. Tad cēlās un, pašķirot miglas palagus, gāja pie akas mazgāties.
Laiks gāja, bet mātes doma par Pēterpils Garīgo semināru arvien ciešāk iesēdās Franča prātā, kā kad būtu viņa paša. Viņš gribēja par to runāt ar Zuzi - savu labāko un uzticamāko draugu. Viņa bija gudra mārga, ja atbalstīs šo nodomu, tad Francis tā arī rīkosies.
Pienāca Jāņa vakars.
(Turpinājums 4. jūlija numurā)