Pienāca Jāņa vakars. Vajadzēja sagatavot vietu svinēšanai. Lielais ozols solas vidū, kam apkārt gāja rotaļās, bija jāietver trijos, no bērzu meijām saslietos vārtos - tajos, caur kuriem atnāks līgotāji, tajos, kuros saule norietēs, un tajos, kuros uzlēks. Francis birztalas malā rīkojās ar cirvi, kad divas šauras plaukstas aizspieda viņa acis.
- Zuzīt! - viņš sauca, saķerdams viņas rokas aiz tievajām locītavām. Sazin, kā tas iznāca, ka, rokas neatlaižot, viņi atvijās taisni un stāvēja jau viens otram pretī. Ar Zuzi iespējams bija gluži viss. Šmauga un lokana, viņa bija kā no citas pasaules, izņēmums tūļīgo zemniekmeitu vidū. Tās prata tikai lūgties un strādāt, uzvilkušas skustus uz acīm, un brēkt kā aitas, ja tām kāds puisis nejauši piecipa pie sāna. Tad viņas sita skaļus pliķus, kā cūkām runkuļu lapas kapādamas.
Zuze prata lūgties un runkuļu lapas kapāt, bet prata arī dziedāt. Zuze prata pliķus sist, bet arī dejot, smieties un vīties. Dzeraunes bābas melsa, ka viņa esot laiska. Francis, to dzirdot, domāja - kā dziesmā: lai ir laiska, ka tik skaista, ka tik labi danco!
- Kur tu tik drūms? - jautāja Zuze. - Smaidi, bet acis nopietnas.
- Tu ar visu pamani! Drīz man jātaisās prom.
- Uz kurieni?
- Uz Piceri. Māte grasās izdzīt no manis lepnību. Grib, lai eju par baznīckungu.
Starp viņiem gulēja vesela skaudze Zuzes plūktu jāņuzāļu, lapotu zaru un skalbju, kas, sadodoties rokās, bija izslīdējušas zemē. Sīkie ziedi mirka baltā rasā, un uz augšu garoja to vēsās smaržas. Saulgriežiem bija ne tikai smarža, bet arī pašiem sava smalka skaņa - saules maliņa patlaban cēlās virs Kara sila, žilbinādama kā monstrance, un Francis dzirdēja pāri laukiem saskandināmies tādas kā kristāla glāzes.
Zuze tikmēr bija aptvērusi sacīto, viņa ierunājās dobji, kā slāpstot:
- Lepnību! Kāda tad viņai pašai tā lepnība, ja iedomājusi Tevi par baznīckungu?
- Viņa domā, ka Dievs viņai grēkus atlaidīs.
- Ar Dievu tirgot - viņa Dievam dēlu, Dievs viņai grēkus!
- Nerunā tā par manu karsti mīļoto māti!
- Vai tad tiešām tu domā, ka ikviens prieks šai niecīgajā zemes virsū ir grēks un ka īstā un mūžīgā dzīve mūs sagaida vienīgi debesu valstībā?
- Kas tajā slikts? Nedzīties pēc pasaulīgām bagātībām un ārēja spožuma, mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, dzīvot ceistu un godīgu dzīvi. Es tur nekā ļauna neredzu.
Zuze griezīgi iesmējās un sasita plaukstas:
- Mēs ar tevi kopā cūkas ganījām, Fraņc. Tagad sanāk - es sūdzēšu tev grēkus?
Starp diviem cilvēkiem iestājās neērts klusums, ko pēkšņi varēja labi saklausīt starp mežmalas putnu apdullinošo vīterošanu, čivināšanu, kūkošanu un treļļiem. Zuze noliecās un sāka lasīt izmētātās jāņuzāles. Francis lūkojās uz viņas spožo skaustu matu zeltā un centās pārvarēt pēkšņo atstatumu:
- Māte ir veco laiku cilvēks, ja viņa domā ar Dievu sarunāt, lai būtu. Bet es pats arī uz Piceri gribu. Mūsu dēļ.
- Kuru mūsu?
- Nu, vitebskiešu...
- Ā, mūsu... es domāju - mūsu!
- Inflantijas latviešu. Redzi, nav neviena baznīckunga starp mūsējiem. Bet kāpēc? Vai mēs sliktāki par pūļiem, par leišiem?
(Turpinājums 11. jūlija numurā)