Viens no šīs politikas nosaukumiem šķietami nevainīgi «izkonkurēja» otru politikas nosaukumu no vienīgā pāri palikušā atbildīgā departamenta nosaukuma. Skaidrības labad minēšu departamenta nosaukumu - tas ir Sabiedrības integrācijas lietu departaments. Varētu likties, ka nosaukums nav svarīgs, bet svarīgs tā saturs, tomēr nevar noliegt, ka departamenta darbība kopš tā darba sākšanas Tieslietu ministrijas paspārnē vairāk tikusi fokusēta uz sabiedrības integrācijas politikas jautājumu risināšanu. Objektīvi raugoties, nenoliedzams ir fakts, ka, samazinot atbildību no ministrijas ar aptuveni 60 darbiniekiem uz departamentu ar aptuveni septiņiem darbiniekiem, nevar prasīt, lai visi jautājumi tiktu risināti identiskā intensitātē. Tomēr pieļauju, ka tas mainīsies un pilsoniskās sabiedrības koncepts piedzīvos savu renesansi.
Neiedziļinoties senākā vēsturē par sabiedrības integrācijas politiku Latvijā, vēlos vērst uzmanību, ka 2009.gada maijā plašākai auditorijai tika piedāvāts dokuments ar nosaukumu Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes 2010-2019.gadam. Laika gaitā dokumentam tika mainīts laika posms no 2019. uz 2016.gadu, un tagad tā nosaukums ir Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes 2010.-2016.gadam.
Biedrība Latvijas pilsoniskā alianse (eLPA), iepazīstoties ar dokumentu, identificēja vairākas būtiskas problēmas: pirmkārt, minētajā dokumentā pilsoniskās sabiedrības koncepts, kas būtībā ir plašs, ticis sašaurināts, lietojot to kā sabiedrības integrācijas mērķu sasniegšanas metodi. Biedrība iebilda pret to, ka sabiedrības integrācijas mērķus vēlas sasniegt ar metodēm, kas izmantojamas, lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu kopumā, jo to izmantošana integrācijas politikas mērķu sasniegšanu sabiedrībā nenodrošinās, gluži pretēji, rodas iespaids, ka tiek turpināts piedāvāt uz stereotipiem balstītus risinājumus. Piemēram, ka, izveidojot padomi, kurā darbojas sociālie partneri un integrējamā mērķa grupa, integrācija notiks pati par sevi. Pateicoties iebildumiem un plašiem skaidrojumiem, šis būtiskais jautājums tika risināts, attiecinot pilsoniskās sabiedrības koncepta nozīmīgumu uz dokumentā minētajām integrējamām mērķa grupām.
Otra dilemma, ko saskatīja eLPA, ir tā, ka dokumenta autori tā preambulā tiecas uz visaptverošu mērķa grupu uzskaitījumu, tomēr piedāvātās mērķu sasniegšanas metodes vērstas tikai uz atsevišķām integrējamām mērķa grupām. Šāda pieeja liecina, ka politikas veidotāji joprojām vēlas turpināt «laipošanu» pa šauro pieklājības taku - dažas integrējamās grupas atbalstot tikai dokumentos, bet citas - ar plašu aktivitāšu kopumu, jo darbs ar tām nav sabiedrībai jūtīga tēma. Piemēram, dokumentā nav minēta neviena aktivitāte seksuālo minoritāšu problēmu jautājumu risināšanai, bet plašs aktivitāšu kopums sagaidāms romu integrācijas sasniegšanai.
Treškārt, eLPA norādīja, ka dokuments nav apspriests ar tiem grupu pārstāvjiem, uz kuriem šī politika attieksies. Tas ir kārtējais pierādījums tam, ka politikas dokumenti Latvijā nereti nepieciešami nevis lai risinātu konkrētas, sabiedrībai vai kādai tās grupai aktuālās problēmas, bet gan lai leģitimizētu valsts institūcijas izmantot budžeta līdzekļus it kā rīcības politiku mērķu sasniegšanai. Kāpēc it kā? Tāpēc, ka politikas dokumentu mērķa sasniegšanu iespējams nodrošināt tad, ja mērķa grupas tiek iesaistītas dokumenta izstrādē, ieviešanā un izvērtēšanā, tomēr šajā gadījumā tā nav noticis.
eLPA, kā arī citas organizācijas - minoritāšu organizāciju interešu aizstāvji - aicināja Tieslietu ministriju par šo dokumentu veidot organizētu sabiedrisko apspriedi, tomēr tas joprojām nav noticis. Tas savukārt nozīmē, ka, iztrūkstot šim būtiskajam elementam dokumenta izstrādes procesā, tā ieviešana, sasniedzot tajā izvirzītos mērķus, var būt apgrūtināta.