Velves izaugsmes ceļā labi redzami arī mūsu atjaunotās valsts vēstures līkloči - gan pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma entuziasms, gan mazliet vēlāk nākušais jumts, gan iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) un vilšanās 2000. gadu politbiznesa vidē, gan treknie gadi un tiem sekojošā krīze.
Veidoja Latvijas ģerboni
Uzņēmuma aizsākumi meklējami tikko atjaunotajā Latvijas valstī, kad tika dibināti pirmie uzņēmumi. Viens no Velves dibinātājiem, uzņēmējs Andris Kreislers stāsta, ka idejas rašanos par sava uzņēmuma dibināšanu noteikuši racionāli apsvērumi: «Ģimene auga, bērni bija jābaro, un es kopš mazām dienām biju radis strādāt. Vecāki mani iemācīja, ka viss atkarīgs no manis paša. Uzņēmuma dibināšanai izvēlētā nozare - restaurācija un remonts - ir gan nejaušība, gan jaušība. Esmu beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu. Pēc tam aizgāju studēt arhitektūru un strādāju Zinātniskās restaurācijas institūtā. Jāteic, ka vēlāk, kad jau bijām izveidojuši Velvi, tieši no šīs institūcijas neatkarības sākuma gados izauga tādas firmas kā Re&Re un SIA NIA. Jau tad apzinājos, ka restaurācija ir mana amata prasme un man piemīt arī organizatora spējas. Tā dzima visnotaļ loģiska doma dibināt savu restaurācijas uzņēmumu.»
A. Kreislers atceras, ka tolaik kā sēnes pēc lietus saradušies dažādi kooperatīvi, taču tiem bijusi samērā slikta slava un tādu nav bijusi vēlme dibināt, bijis skaidrs, ka jāizveido uzņēmums, turklāt ar labu slavu. To izveidoja A. Kreislers, viņa brālis Agris un domubiedrs Imants Šiklovs. «Sākotnēji mēs gājām uz Latvijas Amatniecības kameru, gājām uz Kultūras fondu pie Imanta Ziedoņa un teicām, ka gribam strādāt kvalitatīvi, citādi, nekā tas bija ierasts padomju laikos. Tā 1989. gadā mēs kļuvām par restaurācijas sabiedrību. Mūsu pirmais pasūtījums bija Latvijas Kultūras fonda telpu remonts,» stāsta A. Kreislers.
No restaurācijas sabiedrības tad arī izauga uzņēmums Velve, kurš 1992. gadā tika reģistrēts Uzņēmumu reģistrā. Uzņēmējs ar lepnumu bilst, ka otrs lielākais pasūtījums pēc Kultūras fonda telpu remonta nāca no Finanšu ministrijas, kur tika rekonstruēta sēžu zāle un tajā vēl šodien atrodas Velves tēlnieces veidotais Latvijas valsts ģerbonis.
Būvēja vēstniecības
«Mums jau bija savi instrumentu komplekti un veidojās uzkrājumi. Sapratām, ka uzņēmumam nepieciešamas savas telpas, un sākām tās meklēt. Bija skaidrs, ka restaurācijas uzņēmumam vispiemērotākā vieta būtu Vecrīga. 1993. gadā devāmies uz tā laika Vecrīgas nekustamo īpašumu biroju un interesējāmies par iespējām iegādāties telpas. Mums piedāvāja bijušo garāžu 50 kvadrātmetru platībā. Telpas bija ļoti sliktā stāvoklī - grīdu nebija, logi aizsisti, taču mēs visu saviem spēkiem savedām kārtībā,» atceras A. Kreislers. 1997. gadā tika iegādātas kādreizējā uzņēmuma Latvijas koks neizmantotās XVIII gadsimta noliktavu telpas Aldaru ielā, un 1999. gadā Velve tajās atklāja savu jauno biroju. Kā vēsta tā laika prese, ēku atklāja toreizējais Rīgas mērs Andris Bērziņš un to iesvētīja mācītājs Juris Rubenis. Tobrīd Velve jau varēja lepoties ne tikai ar rekonstruētajām Jēkaba kazarmām, bet arī ar atjaunoto Ziedu namu pie Rātslaukuma, kā arī Rīgas Juridiskās augstskolas ēkas rekonstrukciju.
Taujāts, kā restaurācijas uzņēmums kļuva par būvfirmu, A. Kreislers stāsta, ka tas sācies ar dalību konkursos par Latvijas vēstniecības ēku būvēšanu un atjaunošanu ārvalstīs. «Pirmā vēstniecības ēka, kuru būvējām, bija Vācijā - Bonnā, tad sekoja vēstniecības ēkas Kopenhāgenā, Parīzē, Briselē, Sanktpēterburgā un Ženēvā,» deviņdesmito gadu vidus darbus atceras Andris Kreislers. Uz jautājumu, kā izdevies vinnēt tik prestižus konkursus, uzņēmējs atbild: «Mūsu moto vienmēr bijis darīt labāk un daudz labāk nekā citi. Labāk, nekā tas tika darīts padomju laikos. Bijām vieni no tiem, no kuriem vēlāk mācījās arī pārējie uzņēmumi. Jāpiebilst, ka 1992. gadā es pusgadu stažējos Vācijā vienā uzņēmumā, manā pakļautībā bija trīs darbinieki. Mēs remontējām ēku fasādes, iekštelpas, kāpņu telpas. Iepazinām jaunas tehnoloģijas, jaunus materiālus, redzējām, kas notiek Vācijā šajā nozarē. Velve arī bija pirmais uzņēmums, kas no ārzemēm uz Latviju atveda tīru, baltu krāsu, kā arī misiņa rokturus. Mani lielā mērā virzīja ambīcijas, apzinājos, ka varam būt labākie, taču tas iespējams tikai tad, ja to pierādām darbos.» A. Kreislers stāsta, ka deviņdesmito gadu vidū uzņēmums jau bija izaudzis līdz 70 darbiniekiem.
Tev pietiek pelnīt
Interesanta nianse no deviņdesmitajiem gadiem, kuru gan uzņēmējs iezīmē visai skopi, ir Velves nonākšana zem jumta jeb reketa. «Kādu laiku mēs šim cilvēkam arī maksājām, taču tad viņš ar godu atkāpās, jo mēs strādājām tikai baltajā zonā, bijām absolūti caurspīdīgi un maksājām visus nodokļus. Taču jumti pārsvarā darbojās ar uzņēmumiem, kuru darbība ietiecās pelēkajā zonā. Jāpiebilst, ka ar šo cilvēku mēs esam labi paziņas vēl šodien,» smaidot teic A. Kreislers.
Viens no lieliem un nozīmīgiem darbiem gadsimtu mijā bija Latvijas Bankas naudas glabātuves celtniecība. Taču tālāk jau lietas nevedās tik gludi. «Ap 2000. gadu es saņēmu pirmos signālus no politiķiem: «Andri, tev pietiek pelnīt, tagad lai pelna citi.» Jāmin, ka es nebiju pietuvināts nevienai partijai un arī desmito tiesu nevienam nemaksāju. Pamazām mainījās arī biznesa vide. Ja deviņdesmitajos konkurence bija ar zināšanām, amata prasmēm, protams, arī ar cenu, tad palēnām dominēt sāka tikai cena. Publiskie konkursi tika sarunāti, tie balstījās uz pazīšanos. Man šādi organizēta biznesa vide nešķita pievilcīga, es tajā nejutos komfortabli. Sapratu, ka vienu uzņēmumu esmu veiksmīgi izveidojis un attīstījis, bet tālāku izaugsmi uzņēmumam nodrošināt nespēju. Tāpēc 2004. gadā savu izveidoto biznesu - celtniecības daļu - pārdevu. Tagad vadu dažādus nekustamo īpašumu attīstības projektus un darbojos tikai SIA Velves Nekustamie īpašumi. Tolaik Prudentia atrada pircēju - Moduls Rīga, kas arī pašlaik ir Velves īpašnieks. Man ļoti liels prieks par to, cik veiksmīgi līdz pat šim brīdim uzņēmums ir audzis, attīstījies un dara to arī pašlaik,» bilst uzņēmējs. Atskatoties uz paveikto, A. Kreislers teic, ka viens no lielākajiem gandarījumiem viņam ir par to, ka Velves kā ģenerāluzņēmēja darbības dēļ nav bankrotējis neviens mazais apakšuzņēmējs, jo uzņēmums ar visiem ir vienmēr godīgi norēķinājies, nav meklējis kādus trūkumus darbā ar mērķi apsolīto nesamaksāt.
Ilgtermiņa sadarbība
Tā kā Moduls Rīga ir inženierkomunikāciju firma, tad kopš 2005. gada Velve paplašināja savu darbību un iegāja inženiertehnisko būvju segmentā. Jāmin, ka Velve izbūvēja Nacionālās bibliotēkas iekšējo elektroapgādes, apgaismojuma un spēka tīklus un automātiskās ugunsgrēka atklāšanas un trauksmes sistēmas, vadības un automatizācijas sistēmas, datu un telefonu tīklu infrastruktūras, veica audiovizuālās sistēmas infrastruktūras izbūvi.
No 2005. līdz 2008. gadam Velve strādāja pie Fītinghofa nama restaurācijas, kas 2008. gadā jauno nekustamo īpašumu vērtēšanas konkursā ieguva otro vietu nominācijā Labākā rekonstruētā māja un trešo vietu nominācijā Labākā drošības koncepcija. Savukārt konkursā Latvijas būvniecības gada balva 2015 Velves veiktā sākumskolas Valodiņa fasādes vēsturiskā veidola atjaunošana ieguva pirmo vietu nominācijā Fasāžu renovācija. Pašlaik aktuālo projektu, pie kuriem strādā uzņēmums, vidū ir Saeimas ēkas rekonstrukcija, kā arī VEF Kultūras pils renovācija.
Pašreizējais Velves valdes priekšsēdētājs Ainārs Leitēns uzsver, ka uzņēmumam ļoti būtiska ir ilgtermiņa sadarbība ar klientu, lai pirmā reize nebūtu pēdējā. Tādējādi strādāts tiek ar pilnu atdevi, lai klientam nākamajā reizē, kad vajadzēs būvnieku pakalpojumus, atkal gribētos vērsties tieši pie Velves.
Viena no lielākajām atšķirībām, kas Velvi atšķir no citām būvkompānijām, ir lielais privātklientu īpatsvars - apmēram puse no pasūtījumiem. Tāpēc uzņēmumam arī nav tik dramatisks šis gads, kurā faktiski nav nekādu publiskā sektora pasūtījumu būvniecībā, jo bija aizkavējusies ES struktūrfondu programmu apstiprināšana. Tomēr Velvei svarīga ir arī dalība publiskajos iepirkumos, un A. Leitēns atzīst, ka ar cerību raugās uz jauno šīs jomas regulējumu, kur dominē nevis zemākās cenas, bet saimnieciskākā izdevīguma princips, jo ar zemāko cenu neesot gājis viegli. «Vinnēt konkursu ar zemāko cenu ir kā saņemt zelta medaļu, taču tā ir arī ļoti smaga nasta, jo to nodrošināt nav viegli,» skaidro A. Leitēns.
Taujāts, vai Velvei nav domas ieiet ārvalstu tirgos, A. Leitēns min, ka uzņēmums strādā Lietuvā, taču pašlaik citos ārvalstu tirgos gan negrasās iet, jo «mums patīk strādāt Latvijā, te ir mūsu pamata bizness». Arī pašlaik, kā stāsta Velves valdes priekšsēdētājs, tāpat kā A. Kreislera laikos, «mūsu dēļ neviens mazais apakšuzņēmējs nebankrotē, jo mēs vienmēr samaksājam visu solīto un to izdarām laikā. Tāpēc arī mums nāk izdevīgi cenu piedāvājumi no apakšuzņēmējiem, jo viņi ir pārliecināti par mūsu godīgumu». Tomēr A. Leitēns ir pārliecināts, ka nebūtu pareizi prasīt no ģenerāluzņēmēja, lai tas kontrolētu apakšuzņēmēja nodokļu nomaksu, jo ģenerāluzņēmējam ir neiespējami to izkontrolēt. Taujāts par tā dēvētajiem treknajiem gadiem un krīzi, A. Leitāns vaļsirdīgi teic, ka lielajām būvkompānijām, to skaitā arī Velvei, nebija nedz trekno gadu, nedz krīzes, jo visu laiku notika normāls ierasts darbs. Sarunas nobeigumā A. Leitēns pauž pārliecību, kas ir arī uzņēmuma filozofija - būvniecība rada paliekošas vērtības, kuru veidošanas process var būt inteliģents.