Dzīve ir nepilnīga un paradoksāla, tāpat kā likumdošana un tās piemērošana. No vienas puses, mums ir tiesības uz apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, no otras, - uz vārda brīvību, tajā skaitā dažādu uzskatu kritiku. Taču Latvijā (pretstatā ASV), ja paudīsit savu viedokli, aizskarot citu reliģiskās jūtas, varat nonākt aiz restēm.
Paskaidrojot Krimināllikuma (KL) 150. pantā minēto pārkāpuma būtību, Tieslietu ministrija vienīgi uzsver, ka jābūt mērķtiecīgai darbībai (nodomam aizskart citu personu), bet KL komentāri - ka tas notiek, pazemojot vai noniecinot personu dēļ attieksmes pret reliģiju vai ateismu. Tādēļ jāņem vērā pāris lietu.
1. Dažādu reliģiju, filozofiju un pasaules uzskatu vēstījumi var būt radikāli pretēji: kas vienam labs, otram slikts, kas vienam pagodinājums, citam zaimi, kas vienam patiesība, otram meli. Tādēļ pēc būtības pat pieklājīgi publiski (no kancelēm, TV ekrānos vai drukātā veidā) pausts viedoklis patiesībā aizskar un ceļ naidu pret citu viedokli (bet ne pret tā paudēju).
2. Pēc likuma sodāma jūtu aizskaršana notiek tikai tad, ja kādas pārliecības vai tās trūkuma dēļ tiek ierobežotas (vai tiek aicināts to darīt) cilvēka tiesības vai viņš tiek turēts par mazvērtīgāku nekā pārējie. Piemēram, ja ticīgie ne tikai teiktu, ka neticīgie ies pazušanā, bet arī aicinātu šo procesu vardarbīgi paātrināt. Vai arī ateisti spiestu citus atteikties no ticības vai ierobežotu tiem darba iespējas.