Intīms process
Sen atpakaļ, padomju laikos, Maija iegādājusies riktīgu krievu izbu (lauku māja - krievu val.) kādā izmirstošā ciemā Baltkrievijā, gandrīz pie Ukrainas robežas. «Dņepras tuvumā - ļoti skaistas vietas, milzīgi ūdens plašumi. Reiz uz gadu gan tie prieki izpalika - notika Černobiļas avārija. Māja atradās 35 kilometru attālumā no Černobiļas. Bet mūsu draugam, Ukrainas Zinātņu akadēmijas akadēmiķim, arī tajā ciemā bija māja. Ar attiecīgu aparatūru viņš pārbaudīja savējo, arī mūsējo un konstatēja, ka uzkritis tikai radioaktīvais jods, tam ir īss pussabrukšanas periods. Nākamajā gadā jau var braukt un atpūsties,» atceras Maija.
Pie Dņepras viņa ar ģimeni atvaļinājumus vadījusi līdz 90. gadu sākumam. «Nopirkām laivu un tur arī dzīvojāmies pa vasaru. Peldkostīmos, ar makšķeri rokās. Noķert tur varēja daudz zivju. Līdakas - pa divi, divarpus kilogrami. Tur esmu noķērusi vislielāko asari - ap kilogramu. Brekšus, trīskilogramīgus. Vietējie ķēra brekšus līdz septiņiem kilogramiem, bet manas auklas tik izcilus neturēja. Tur noķēru savu lielāko raudu mūžā - astoņsimtgramīgu. Vienreiz mēģināju samus, bet neveicās. Toties Latvijā šovasar noķēru vislielāko samu - divi kilo septiņi simti gramu.»
Tagad Maija makšķerē pie Jēkabpils Daugavā, brauc uz Mordangas ezeru. Sacensībās gan viņa nepiedalās. «Makšķerēšana man ir intīma lieta. Es gribu atpūsties, nevis satraukties, kā nu ies. Arī trofejas mani nesaista. Interesantākais ir pats process.»
Arī mazbērni spiningo!
«Visu dzīvi man tas šķitis aizraujoši, azartiski - kā es varu ar to zivi tikt galā? Vai varu piemānīt? Kurš gudrāks, viltīgāks, izdomas bagātāks - es vai zivs?»
Šo šķietami vīrišķīgo nodarbi Maija iemīlējusi jau bērnībā, kad dzīvojusi Kandavā ar mammu un omi. «Brālēns brauca pie mums ciemos no Rīgas. Viņa tēvs reiz atveda auklu, izurbināja korķī caurumu, iesprauda sērkociņu, uzlika āķi un sviniņu - iesprauda rokās un teica: «Rociet tārpus un makšķerējiet!» Tolaik Abavā zivju bija daudz vairāk. Pirmajās reizēs izvilkām raudiņas, asarīšus. Iepatikās! Mūs laida uz Abavu, un mēs ķērām, citādi būtu bijis jāstrādā dārzā,» stāsta Maija.
Septiņgadīgajam meitēnam toreiz uzlikt tārpu uz āķa nav bijis problēmu. Trijatā ar brālēniem varējuši saķert tik daudz zivju, ka omīte ģimenei no tām taisījusi pusdienas, vakariņas un vēl brokastis. 50. gados, dzīvojot Kandavā, tas ģimenei bijis zināms atspaids. Un visiem ģimenes locekļiem, gan savulaik mammai un omei, gan vēlāk dzīvesbiedram un dēlam, tagad mazbērniem, zivis garšo. Vienīgi persiešu šķirnes runcis - viens no četriem Maijas četrkājainajiem murrātājiem, zivis neēd. «Peksītim, ziniet, tās negaršo...» cimperlīgā smīnā grimasi savelk Maija.
Jaunībā puiši uz jaunkundzi, kas bruņojusies ar makšķerkātu, raudzījušies bez smīna. Maijas dzīvesbiedrs gan nav bijis makšķernieks. «Viņam patika ūdens, peldēšana, un viņš labprāt tīrīja manas noķertās zivis. Es makšķerēju, viņš tuvumā lasīja ogas un sēnes. Domstarpību šajā ziņā mums nebija. Mani puiši vienmēr bijuši bez aizsprieduma, ka makšķerēšana sievietei būtu kas nepieņemams,» saka Maija.
Spiningojot arī visi trīs Maijas mazbērni. Nesen mest spiningu Maija iemācījusi jaunākajai mazmeitiņai, pirmklasniecei. «Abām meitenēm tikai problēma baltos tārpus uzlikt, bet es piepalīdzu,» iecietīgi paskaidro advokāte.
Zandarts kā zābaciņš...
«Makšķerējot var ieraudzīt daudzas skaistas lietas dabā, ko pilsētā, mājās sēžot, neredzi. Putniņus, kā viņi ūdenī mazgājas, kā zivis lēkā. Skaistas, interesantas parādības. Kļūstot vecākai, man tas ir nozīmīgi,» atzīst advokāte, vienīgi piebilstot: «Patiesībā es nejūtos veca. Vēl pirms 10 gadiem ar dēlu un viņa draugiem dzenāju futbolu - plezīra pēc. Arī tagad nekas nebūtu pretī padzenāt.»
Kad pirms dažiem gadiem sevi likušas manīt veselības problēmas, Maija tik un tā braukusi makšķerēt, staigājusi lielus gabalus. «Sapratu, ja es to nedarīšu, būs tikai sliktāk. Makšķerēšana, starp citu, nebūt nav viegla pastaiga dabā. Tā prasa arī fiziska spēka ieguldījumu - mest spiningu, ziemā urbt āliņģi nav tik viegli kā iedomājas. Bet fiziska izkustēšanās ir vajadzīga. Seniora vecumā galvenais nesēdēt mājās un nečīkstēt par savām slimībām,» uzskata makšķerniece. Reiz aizbraukuši kompānijā uz samiem. Pie Daugavas. «Sametam grunts makšķeres, sēžam pie ugunskura, gaidām, kad zvaniņš iezvanīsies. Manai makšķerei iezvanās. Skrienu klāt, velku ārā. Kolēģi sanāk skatīties, komentē: «Oi, tas nevar būt sams, sami tā nenāk ārā...» Bet tie smējēji nemaz tik daudz samu, cik man zināms, paši nebija izvilkuši! «Laikam tev tur kāds zābaks uzķēries...» Tiešām esmu vilkusi ārā gan zābaciņus, gan katliņus. Bet šoreiz beigās izvelku zandartu! Tuvu diviem kilogramiem! Kolēģi turpina komentēt: «Nu, labi, zandarts jau arī parasti nāk ārā kā zābaks...»» par piedzīvojumiem gardi smej Maija.