Tas, ka finansējums tiek saistīts ar to, mācās bērni konkrētajā izglītības iestādē vai nemācās, un to, cik daudz bērnu mācās, ir pareizi. Problēma ir tāda, ka jautājumi, kas saistīti ar finansējumu, tiek risināti ļoti nepersonalizēti. Nevar noliegt, ka modelis «nauda seko skolēnam» nestrādāja mazajās lauku skolās, kam nepieciešama speciāla finansēšanas programma. Izglītība tālāk no Rīgas vienmēr būs dārgāka nekā Rīgā, bet tas nenozīmē, ka modeli «nauda seko skolēnam» nevajadzētu izmantot tur, kur iedzīvotāju koncentrācija un līdz ar to arī skolēnu skaits ir pietiekams.
Tātad, piemēram, Rīgā, Liepājā vai Daugavpilī modelis «nauda seko skolēnam» būtu jāsaglabā?
Jā, un arī man labi pazīstamajā Lielvārdē. Paralēli būtu jāpalīdz pašvaldībām atrast veidu, kā pieņemt nepopulāro lēmumu par mazo vidusskolu slēgšanu. Vidusskolām jābūt tādām, lai tajās darbotos skolēnu savstarpējā konkurence, lai varētu piesaistīt profesionālus pedagogus un nodrošinot viņiem nepieciešamo darba apjomu.
Būtu arī jāsaprot, ka nestrādās neviens finansēšanas modelis, kurā netiks ņemtas vērā dažādu situāciju nianses. Skatoties uz Latvijas karti, skaidri redzams, ka noteikti ir kāda vidusskola, kurai būs jāpiemēro mērķdotācijas princips. Mēs pēdējā laikā daudz runājam par maksimāli personalizētu pedagogu attieksmi pret bērniem, bet tieši tāpat individualizēta attieksme jāpiemēro izglītības iestādēm katras konkrētās pašvaldības teritorijā.
Tomēr gribu uzsvērt, ka bērnu interesēm ir augstāka prioritāte nekā nepieciešamībai nodrošināt darba vietas pedagogiem tuvu pie mājām.
Savulaik Dienā rakstījām par Zalvē, Pilskalnē un citviet slēgtajām skolām. Pat šo skolu bijušie pedagogi atzina, skolēnu skaits bijis tik niecīgs, ka XXI gadsimtam atbilstošs mācību process vairs nebija iespējams. Kāds, jūsuprāt, ir galvenais kritērijs, pēc kura izvērtēt - bērna interesēs ir mazās skolas saglabāšana vai mācīšanās tālāk no mājām, lielākā skolā, kurā pastāv veselīga konkurence?
Pirmsskolai un sākumskolai jāatrodas katrā apdzīvotajā Latvijas vietā, un šī izglītības iestāde ir jāfinansē. Ja nelielā ciemā ir divas sākumskolas ar ļoti nelielu skolēnu skaitu, tad gan jādomā, ko ar abām skolām darīt. Ja skatāmies uz vidusskolas un profesionālās izglītības posmu, tad jādomā par resursu koncentrēšanu. Ja nelielā apdzīvotajā vietā ir trīs vidusskolas ar mazu skolēnu skaitu, tad arī jādomā, vai nebūtu loģiskāk vidusskolas apvienot.
Sliktākais variants būtu, ja, kādu vidusskolu slēdzot, tās pedagogiem pateiktu: «Jūs vairs neesat vajadzīgi, meklējiet darbu citur.» Tā nebūtu racionāla pieeja, jo profesionāli pedagogi Latvijas izglītības sistēmā ir jāsaglabā, tāpēc jānodrošina, ka slēgtās skolas pedagogs tiek iekļauts tajā skolā, kura turpina darboties. Ietaupīt var, nefinansējot vietu - respektīvi, skolas ēku.
Izvērtējot skolu darbību lauku apdzīvotajās vietās, noteikti jāanalizē sinerģija starp nozarēm, kuras tur atrodas, - vai ir darba vietas. Ja darba vietas pieejamas, tad ir un būs iedzīvotāji, kuru bērniem būs vajadzīga skola. Ja darba vietu nav, tad prognozējama iedzīvotāju skaita mazināšanās, un pastāv liela varbūtība, ka skolēnu skaits aizvien saruks, jo ģimenes pārcelsies tur, kur darba vietas ir atrodamas.
Par zemajām algām gan sūdzas ne tikai mazo lauku skolu pedagogi. Kādā veidā kopumā nodrošināt lielāku finansējumu skolotāju darba apmaksai?
Jāsaprot, ka izglītības finansējums tuvākajā laikā astronomiski nepieaugs. Bez ekonomiskas, prasmīgas finansējuma pārvaldības pārmaiņas nav iespējamas. Savukārt tas, ka izglītības finansējumu ir iespējams pielietot efektīvāk, nav noliedzams.
Mana pieredze, darbojoties izglītības nozarē jau trīsdesmit gadu, liek aicināt domāt par pedagogu pilnas darba laika nedēļas modeli - respektīvi, ikvienam skolotājam ir viena darba vieta, kurā pedagogs strādā pilnu laiku. Ņemot vērā to, ka mācību priekšmeti ir dažādi - dažiem vairāk kontaktstundu, citiem mazāk kontaktstundu - prasmīgi plānojot, varētu nodrošināt to, ko vecāki pieprasa - lai skolā būtu pagarinātās dienas grupas, lai būtu interešu izglītība turpat pie skolas, lai bērnu laiks izglītībai būtu pieskaņots vecāku darbadienai. To varam nodrošināt tad, ja katrā izglītības iestādē ir pietiekams skolotāju skaits, kas tur strādā pilnu laiku. Esmu lasījis par ideju, ka mācību stundas varētu sākties nevis astoņos no rīta, bet divas stundas vēlāk - desmitos, jo tas ir atbilstošāk bērnu bioritmam, savukārt laiks no astoņiem līdz desmitiem būtu paredzēts tam, lai pedagogi varētu gatavoties stundām.
Būtu jēgpilni vairāk diferencēt pedagogu darba apmaksu, ņemot vērā paveikto, nevis skolēnu skaitu?
Jā, noteikti, pedagogu darba izvērtēšana atbilstoši sasniegumiem ir ļoti svarīga. Jāmeklē un jāatrod risinājumi, lai novērtētu skolotājus ar labākiem ikdienas darba sasniegumiem. Šādi sasniegumi noteikti nav tikai skolēnu panākumi olimpiādēs vai iestājeksāmenu rezultāti, bet arī fakti, kas pierāda, ka bērns no zemāka starta lauciņa sasniedzis augstākus rezultātus.
Jau gadiem izskan ierosinājumi, kā uzlabot situāciju izglītības jomā, bet daudzas idejas līdz realizācijai tā arī nenonāk. Jūsuprāt, kāpēc?
Izglītība Latvijā un arī citur pasaulē ir ļoti konservatīva nozare. Tieši izglītībā pastāv ļoti daudzi mīti, dogmas un pieņēmumi, kas XXI gadsimtā ir jāpārvērtē. Mēs redzam, ka straujas pārmaiņas notikušas medicīnā. Skolotāja darba vide, metodes un attieksme pret savu darbu pēdējos gados nav mainījusies tik daudz, kā mainījusies mediķu darba vide, metodes un attieksme pret pienākumiem. Tas nozīmē, ka mēs - izglītības nozare - esam iesīkstējuši tradīcijās. Jāsaprot, ka ar zināšanām vien XXI gadsimtā ir par maz, aizvien lielāku lomu spēlē prasmes. Tāpēc skolēnu sagatavošana mācīties darot ir ļoti būtiska, tāpat kā komunikāciju spējas un tehnoloģiju jēgpilna izmantošana mācību procesā, lai tehnoloģijas, kas patlaban ir bērnu rīcībā - viedtālruņi, planšetdatori, - tiktu izmantotas nevis izklaidei, bet personības pilnveidei.
Latvijā vienlaikus notiek apmēram 20 000 mācību stundu. Nekad kontrolējošie struktūru pārstāvji nevarēs būt klāt vienlaicīgi visās stundās. Tas nozīmē, ka izglītības kvalitāte veidojas vienlaikus 20 000 atsevišķo mācību stundu. Turklāt ir svarīgi radīt vidi, kurā var rasties brīva radoša gaisotne. Šādu gaisotni nevar radīt ar Izglītības un zinātnes ministrijas rīkojumu, bet ministrijas uzdevums ir veicināt to, lai lēmumi, kas tiek pieņemti, maksimāli būtu bērnu interesēs.
Tagadējā izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete konsultējas ar nozares pārstāvjiem, piemēram, ar jums kā mācību literatūras izdevēju?
Jā, mums ir bijušas tikšanās un apspriedes.
Iepriekšējie izglītības ministri arī konsultējās?
Vienmēr ir bijusi uzklausīšana un vēlēšanās ņemt vērā mūsu pieredzi. Tomēr, objektīvi vērtējot, ir svarīgi, lai katram izglītības un zinātnes ministram ikdienas politikas laukā izdotos nodrošināt pēctecību, virzīt attīstību. Laiks, kādu vidēji strādā izglītības ministrs, ir par īsu, lai ko būtiski jaunu izveidotu, bet nav par īsu, lai nojauktu kaut ko no iepriekšējā ministra paveiktā. Tāpēc atbalstu skolu un pedagogu autonomiju, kas ir respektēta Eiropas izglītības politikas sastāvdaļa, atceroties, ka jebkura autonomija iespējama tikai tad, ja ir nodrošināta ar resursiem.
Viena no kādreizējā izglītības ministra Roberta Ķīļa idejām bija saistīta ar digitālo mācību materiālu plašāku ieviešanu, plānojot materiālu sagatavošanas konkursu, kura pirmajā variantā tipisks mācību literatūras izdevējs pat nevarētu piedalīties. Šo digitālo mācību materiālu ideju būtu vērts īstenot?
Digitālo mācību materiālu ienākšana skolās jau notika, pirms Roberts Ķīlis kļuva par izglītības ministru, notiek un notiks. Roberta Ķīļa apgalvojums, ka mācību procesam jākļūst digitālākam, nenoliedzami ir pareizs, bet idejas izpildījums gan nedeva gaidīto rezultātu.
Šopavasar Ina Druviete Dienai teica, ka «uzmanības centrā ir konceptuāls jautājums, saglabāt vairāku mācību grāmatu paralēlu eksistenci vai pāriet uz principu, katrā mācību priekšmetā ir viena pamatgrāmata, kuras izdošana varētu būt valsts atbildība». Kuru variantu atbalstāt jūs?
Uzņēmums Lielvārds varēja rasties tikai tāpēc, ka XX gadsimta deviņdesmitajos gados tika lauzta kārtība, ka pastāv viena vienīgā mācību grāmata katrā mācību priekšmetā. Ja šāda sistēma būtu saglabājusies, mūsu kā mācību literatūras izdevēju pienesuma izglītības nozarei vispār nebūtu. Patlaban nesaskatu, ko sabiedrība varētu iegūt, atsakoties no vairāku mācību grāmatu sistēmas un atgriežoties pie vienas mācību grāmatas katrā mācību priekšmetā. No skolēna skatpunkta raugoties, viņam arī tagad ir viena mācību grāmata.
Vecāki bilst, kad skolēns maina skolu, vienkāršāk ir, ja visās skolās izmanto vienādus mācību materiālus.
Tādu gadījumu, kad skolēni Latvijā maina skolu, nav daudz. Ja skolēns kopā ar ģimeni no vienas valsts pārceļas uz citu valsti, tad gan jāpielāgojas pilnīgi citām mācību grāmatām, atšķirīgam mācību procesam.
Tātad, jūsuprāt, modelis, ka valsts izsludina konkursu, kurā piedalās mācību literatūras izdevēji, un uzvarētājs gatavo mācību grāmatu, nebūtu vēlams?
Neredzu no tā nekādu ieguvumu. Toties es noteikti redzu ieguvumu no pagājušajā gadā tiesībsarga uzsāktajām aktivitātēm par to, ka izglītības process jāfinansē izglītības iestādei - no pašvaldības vai valsts budžeta, vai citādi, bet izglītības iestādei, nevis vecākiem, jo tas ir vienīgais veids, kā varam ļaut attīstīties jebkuram bērnam un tas visai sabiedrībai ir ļoti svarīgi. Turklāt tāds konkurss par mācību literatūras izstrādi var beigties tāpat kā iepriekš minētais konkurss par digitālo mācību materiālu izstrādi - rezultātā sabiedrība neko nav ieguvusi.