Vakar un aizvakar Rīgā notikušajā Latvijas Nacionālās skolotāju savienības (LNSS) konferencē esam aktualizējuši pasaules uzskata nozīmi izglītības satura veidošanā Latvijā. Visdažādākie speciālisti - filozofs Valdis Cers, valsts kontroliere Inguna Sudraba, ekonomists Ivars Brīvers - ir vienojušies atziņā, ka Padomju Savienībā, lai kā mums tas nepatika, mēs tomēr dzīvojām ar vienotu ideoloģiju - marksismu.
Noārdot šo pasaules uzskatu kā nederīgu, mēs savā nacionālajā valstī pēdējās divās desmitgadēs neesam izveidojuši jaunu - savu pasaules uzskatu: kā mēs skatāmies uz sevi, savu vietu Eiropā un pasaulē. Atsevišķi pasaules uzskata uzplaiksnījumi, piemēram, kristīgais, ir tikai ģimenes līmenī. Dažkārt pašreizējie jaunieši varbūt savā vidē virza ekoloģisko pasaules uzskatu - tie, kurus vairāk interesē, kā izdzīvot, un ne tik ļoti, kādai tautībai viņi pieder.
Pasaules uzskatu veido noteiktu vērtību sistēma. Kad sāk runāt par šo, diskusijas izvēršas jo karstas, tādēļ LNSS turas pie uzskata, ka tam jābūt «vērtību kokam» vai «vērtību saulei» - kaut gana konkrētai, tomēr sazarotai vērtību sistēmai, kas pieņemama gan kristietim, gan dievturim un ateistam. Neatkarīgi no tautības un reliģiskās piederības šādas vienojošas vērtības ir jāliek pirmām kārtām jau izglītības politikas pamatā.
Politiskais aspekts LNSS centienos nav dominējošais, tomēr diskusijās par izglītības jēgu un tās politiku neizbēgami pavīd arī tas. LNSS biedri un eksperti, kas ar mums sadarbojas, piemēram, ir visai negatīvi noskaņoti pret Džordža Sorosa sponsorētajām institūcijām - tieši tāpēc, ka to politika ir vērsta pret pasaules uzskata izveidošanos kādai konkrētai tautai, nācijai. Tomēr bez pasaules uzskata cilvēks apjūk un nesaprot, kāda ir pasaules lietu kopsakarība. Ja tiek deklarēts, ka skolās nevajag mācīt Latvijas vēsturi, jo pretējā gadījumā izaudzēs «eiropagānus», tad acīmredzami kaut kas nav kārtībā.
LNSS ideja ir veicināt izglītības reformēšanos «no apakšas». Netaisāmies neko darīt ministrijas vietā. Viņiem ir milzīgs aparāts un plaši pieejami ES līdzekļi, kas diemžēl netiek pareizi likti lietā. Iznākumā neapmierināta ir gan tauta, gan pedagogi un tālu nav brīdis, kad pedagogi atkal varētu prasīt izglītības ministra demisiju. Šoreiz gan tas varētu būt nopietnāk nekā Tatjanas Koķes gadījumā un izvērsties Latvijas mērogā.
Vara pati neatkāpjas un nepiekāpjas - to vajag apturēt. Uz to iet ne tikai pedagogi, bet sabiedrība kopumā. Izglītības saturs nav atraujams no valsts. Lai mainītos konkrēti izglītības sistēma, ir jāmainās valstiskajai attieksmei. I. Sudraba vairākkārt teikusi, ka valstij nav plāna, attiecīgi laba pārvaldība izglītības jomā pašlaik nav iespējama. Pati būdama ekonomiste, Sudrabas kundze ir teikusi, ka skolās jāmazinās uzsvaram uz ekonomiku, jo pārlieku daudzi studē ekonomiku un arī tieslietas. Agrāk, kad skolās ekonomiku nemācīja, cilvēki ar savu budžetu galā tomēr tika. Tāpēc vairāk ir jādomā, lai cilvēks būtu derīgs kā cilvēks.
Pedagoģijā jāņem vērā arī tās lokālais raksturs. Fizikā un ķīmijā var atklāt kaut ko jaunu, kas der visai pasaulei, bet mūsu pedagoģija der tikai šeit un pašiem. Mēs savukārt esam no pasaules savākuši un kopā salikuši visu ko, tāpēc arī pedagoģijā ir krīze. Pedagoģija tomēr būtu jāveido mūsu pašu kultūrai un domāšanai atbilstīga.
Apzinoties nepieciešamību veidot jaunu izglītības koncepciju, divos gados esam spēruši pakāpeniskus un mērķtiecīgus soļus. Vispirms jau ar LNSS atjaunošanu, kas to spētu veikt. Pagājušā gada konferencē konstatējām, ka jaunās izglītības sistēmas pamatos jāliek trīs lietas: radošums, latviskums un garīgums. Bet nule notikusī konference jau bija par integrēto saturu - lai iepriekš definētie pamati to izturētu. LNSS biedri iepriekšējā gada laikā paši nodarbojās ar izglītošanos un pētījumu par pasaules uzskata veidošanos.
Nav noslēpums, ka, padomju laikam beidzoties, pedagoģijas nozari Latvijā pārņēma bijušie komunisti. Un nevis komunisti ierindas biedru nozīmē, bet tieši vadošie ideoloģiskie darbinieki, kas bija vadošās pozīcijās Latvijas pedagoģijā, 20 gadu laikā izveidojuši jaunu pedagogu paaudzi, kuriem no studiju programmām izņemta, piemēram, filozofija un loģika.
Atņemot šiem pedagogiem pamatu, viņi paši ir sadalīti un nesaprot, kas ar ko turas kopā, - viņiem nav viengabalainības. Iznākumā cilvēkiem nav pārliecības un ticības - ne tiem, kas māca, ne tiem, kas mācās. Trūkst ticības kā tādas. Un ne tikai savai valstij. Arī tie, kas aizbrauc, vienkārši cer izdzīvot, nevis tic, ka viņiem, piemēram, ies labāk.
Mēs kā LNSS soli pa solim darām savu darbu, lai tai brīdī, kad Latvijā tiešām būs revolucionārā situācija, mums būtu, ko šai haosā likt priekšā.
* Latvijas Nacionālās skolotāju savienības priekšsēdētājs