Viestura Meikšāna Egoistu pirmais cēliens liek domāt par pilnīgu Gorkija lugas dekonstrukciju un atteikšanos no dramatiskas izrādes struktūras, lai performancē akcentētu epizodiskumu, spēles ar laiku un telpu, profesionalitāti un amatieriskumu, gaismas un skaņas iedarbību. Reiņa Suhanova veidotā spēles telpa tiek gan paplašināta, darbībai notiekot ārpus zāles, gan noslēgta, uz brīdi skatītājiem liekot justies ieslodzītiem šajā dzīves haosa mikromodelī.
Otrais cēliens tomēr pamazām saslēdz fragmentāros iespaidus strukturāli īpatnējā veselumā, finālā izstāstot arī dramatisku stāstu par cilvēkiem, kas nespēj un īsti arī nevēlas tikt galā ar savu egoismu, infantilismu, privātīpašnieciskumu. Par eksaltētiem ideāliem un nespēju tos realizēt. Izrādē precīzi iezīmētas divu paaudžu attiecības, vienlaikus ļaujot domāt arī par aktieru paaudzēm, kas atšķiras aktierspēles ziņā. Taču tā nav nekonsekvence, bet gan idejiska izvēle. Iestudējuma forma nav izskaistināta, lai no malas ērti pastāstītu stāstu par «egoistiskajiem viņiem». Izrāde ir pat kaitinoša, pieļaujot divas reakcijas: norobežošanos no notiekošā vai cenšanos izprast, kas tieši kaitina, un tādējādi atrodot egoistu arī sevī.
5 5 5 5 5
Aktuāla izrāde, jo tās objekts ir paši no sevis noguruši cilvēki, kādus mēs desmitiem un simtiem sastopam ikdienā. Izteikts paaudžu nodalījums, kurā jaunie ir sevī apmaldījušies un pat viņu dumpinieciskums ir kusls, bet vecie - vai nu aprobežotas niecības, vai alkoholiķi. Viestura Meikšāna veiktā Gorkija Sīkpilsoņu sižeta pielāgošana mūsdienu situācijai ir attaisnojusies, lai arī atšķirība starp lugas tekstu un aktieru improvizācijās radīto ir jūtama un pamanāma. Šis ir tas gadījums, kad viss ir skaidrs - režisora pozīcija, iecere (izrāde pieteikta kā performance) -, un tieši šī konsekvence padara izrādi brīžiem vienmuļu. Panaivi ir rādīt bez mitas kliedzošu tēvu armijas biksēs, māti kā visprimitīvāko klišeju par biklu provinces inteliģenti ar copītē saņemtiem matiem utt. Jaunieši izrādē parādās nevis kā personības, bet kādas lielākas masas sastāvdaļas. Pat ja aktieriem izrādes radīšanas process ir bijis interesants, ne par vienu no viņiem šoreiz nevar teikt, ka būtu sasniegts kāds jauns līmenis vai radīts atmiņā paliekošs tēls. Profesionāli korekti, bet ne vairāk. Interesanta iecere ir iekļaut izrādē Anetes Kozlovskas dziesmas ar Čaka tekstiem, kā arī bezgala ironisko, bet asprātīgo priekšnesumu 1. cēliena beigās. Šī apzināti skolnieciskā «mākslas radīšana» par varoņiem pasaka vairāk nekā daudzvārdīgie teksti.