Zināmie lietas apstākļi ir tādi, ka 2008.gada 11.decembrī meitene, sastrīdējusies ar vīru, bija devusies uz vietējo veikalu, kur arī satika vienu no varmākām. Tobrīd viņš bija laipns un atsaucīgs un uzaicināja meiteni paciemoties pie viņa. Nav šaubu, ka meitene izdarīja muļķību, dodoties līdzi un vēlāk pat iedzerot kopā ar svešinieku, taču nevienā brīdī tas nenozīmē, ka nama saimniekam tādējādi būtu dotas tiesības no viņas pieprasīt ko vairāk. Taču tieši tas arī notika. Un, ja prokurore vai advokāts, kurš tiesājamos aicināja pat attaisnot, notikušajā saskata kādu labprātīgas atdošanās pazīmi, tad ir jautājums, kāpēc viņas drēbes bija vienās asinīs un uz ķermeņa konstatētas aptuveni 20 hematomas.
Meitene, par laimi, bija drosmīga un, par spīti šim milzīgajam pazemojumam, devās uz policiju, un visu izstāstīja. Taču to nevarētu teikt par prokurori Inesi Šorņikovu šajā lietā, kura gļēvi Dienas žurnālistei lūdza rakstā neminēt savu vārdu un nerakstīt, kādu sodu viņa prasa. Viņa arī atteicās izskaidrot, kāpēc viņas pozīcija tiesā ir tik pretimnākoša tiesājamajiem. Krimināllikums par šādu pāridarījumu paredz ieslodzījumu līdz pat 12 gadiem, taču viņas prasītie sodi vairāk atbilst regulāru zaglēnu līmenim, nevis izvarotājiem un cilvēku nolaupītājiem. Vienīgais, ko viņa teikusi: «Grūti ir strādāt ar personām, kuras savu vainu neatzīst.»
Ja lietā ir kādi zemūdens akmeņi, tad prokurorei ir pēdējais laiks tos darīt zināmus sabiedrībai, ja ne, tad, pirmkārt, spriedums ir jāpārsūdz, bet, otrkārt, I.Šorņikovai jāapdomā, vai - ja ir «grūti» un tik «mīksta» sirds - viņa var pildīt savus pienākumus. Sabiedrības intereses ir dzīvot drošībā, taču šāds rezultāts notikušajam ir signāls: «Veči neraustieties, ja patīk, tad rīkojieties. Ilgi sēdēt nevajadzēs.»