Mieriņu ģimenes lauki Latvijas pierobežā pašlaik ir vairāk nekā 150 hektāru plaši. Bioloģiskās saimniecības sertifikāts tiem ticis piešķirts 2004. gadā, un nu saimniecības vadības grožus Einārs Mieriņš nodevis dēliem: vecākais Andrejs izmēģinājis spēkus dažādās jomās, tomēr nolēmis palikt tēva mājās un saimniecībā, savukārt jaunākais dēls Kārlis saimniekošanas pieredzi sācis apgūt samērā nesen - kopš pērnā gada rudens. Lai gan jaunajiem vīriešiem jāizcīna nopietnas cīņas ne tikai ar dabas spēkiem, bet arī ar birokrātiju, abi teic, ka bioloģiskā saimniekošana ir dzīvesveids. Daba, ģimene un darbs ir tās vērtības, pie kurām viņi gatavi turēties.
Ģimenes spēks palīdz
Andreja un Kārļa vecāki Einārs un Vēsma no Viļakas uz gleznainajiem laukiem Vēdes upītes krastos no Nastrovas līdz Tepenīcas ezeram pārcēlušies 1991. gadā. Uzbūvējuši lauku māju vecā mājvietā, no kuras pāri bija palikuši tikai pamati un jumts pie zemes. «Vecāki atveda līdzi no Viļakas savas trīs govis. Cik atceros, lopi mums ir bijuši vienmēr - govis, vistas, truši, kāds ruksis,» stāsta Andrejs Mieriņš un turpina: «Kad pārcēlāmies uz šejieni, ienākumi no mājlopu saražotā un piemājas saimniecībā iekoptā bija viens no peļņas avotiem, kas palīdzēja vecākiem apģērbt un palaist skolā mūs - četrus bērnus.» Vecāki strādājuši Susāju pagastā, bet, kā stāsta Andrejs, darbs piemājas saimniecībā bijis gluži pašsaprotams, arī bērniem - viņam, brālim un divām māsām.
Pamazām Mieriņos atteikušies no vistām, rukšiem un trušiem, pārgājuši tikai uz liellopiem - realizējuši pienu un piena pārstrādes produktus. Tad pārgājuši uz gaļas lopiem - pašlaik ganāmpulkā ir 60 gaļas šķirnes liellopu un to krustojumu. Nelielā apjomā sev un saimniecības viesiem te audzē arī dārzeņus, ogas, garšaugus.
Var teikt, galvenie saimniekotāji šeit ir vīri. Tiesa, mammai Vēsmai ir iespaidīga siltumnīca ar gandrīz 40 tomātu šķirnēm, ko dēli pirmo ar lepnumu izrāda savā saimniecībā. Ikdienas darbos Kārlim talkā nāk draudzene Madara, kura Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) studējusi ainavu arhitektūru. Kārlis LLU ieguvis bakalaura grādu uzņēmējdarbībā lauksaimniecībā.
Andrejs Mieriņš sākumā devies uz Rīgu, tad «paceļojis pa pasauli» un nolēmis atgriezties. «Iepazinu daudzas jomas - Rīgā strādāju par datorspeciālistu, Polijā par brīvprātīgo, pusi Eiropas izbraukāju. Paplašināju redzesloku. Atbraucu atpakaļ, Balvos strādāju pašvaldībā - plānošanas un attīstības nodaļā,» stāsta Andrejs. Pēc izglītības viņš ir mašīnaparātbūves tehniķis un tagad arī lauksaimnieks - pabeidzis Tehnisko koledžu Rīgā un Malnavas koledžu. Pirms trim gadiem Mieriņu blakus saimniecībā Rūčos, kas arī ir bioloģiski sertificēta, viņš realizējis savu projektu. «Uzrakstīju Lauku atbalsta dienestam projektu par trušiem - par tiem neko nezinot,» smej Andrejs, tad paskaidro: «Projektu apstiprināja, un nācās to realizēt. Projektā gan bija paredzēts, ka ieņēmumi ātri nāks atpakaļ - nopirkšu būrus ar trušiem, truši savairosies, es tos izaudzēšu, un daļu no tiem atpirks atpakaļ. Bet sadarbības partneri pievīla, tāpēc ātrā laika posmā nācās pašam ļoti daudz iemācīties par trušiem, ieskaitot mārketingu un realizāciju.» Tagad Andrejam ir sava saimniecība ar aptuveni 300 trušiem un vistām, arī pērļu vistiņām. Saimniekot jau piepalīdz viņa dēli Dāvis un Emīls.
Tiklīdz pērn pabeidzis studijas, arī Kārlis atgriezās Mieriņos un projekta ietvaros pārņēma tēva saimniecību; tagad viņš apsaimnieko 92 hektārus lielas platības. «Mēs visi ģimenē turpinām strādāt un saimniekot kopā, citādi te nekas neattīstītos, jo vienam ir grūti. Lauksaimniekam ir jāprot ļoti daudz amatu, un ģimene šajā ziņā palīdz,» uzsver Kārlis Mieriņš.
Brīvās zemes maz
Sācis darboties tikai 1,3 hektāru platībā blakus tēva saimniecībai, tagad Andrejs Mieriņš saimniecību savos Rūčos izvērsis jau gandrīz 60 hektāros. «Būs vēl vairāk,» pārliecību pauž jaunais saimnieks un paskaidro: «Zemi nomājam, pēc iespējas arī pērkam. Tiesa, vairs nevaram būt izvēlīgi, te maz brīvas zemes palicis. Arī pašvaldība, piedāvājot nomas un lauksaimniecības zemi, nav pretimnākoša. Mums te netālu, ejot cauri mežiņam, ir trīs hektāri pašvaldības zemes, kas tiek aizaudzēta ar krūmiem. Varētu tur lopus ganīt, bet viņi neiznomā, lai gan pēc eksplikācijas tā ir lauksaimniecības zeme.»
Andrejs izklāsta ieceres - nupat apstiprināts projekts trušveidīgo un vistveidīgo mazjaudas kautuves ierīkošanai: «Tas ļaus trušu skaitu palielināt vismaz divas trīs reizes, varēsim sākt realizēt arī bioloģiski tīru truša un vistas gaļu.» Gūt ienākumus no trušādām gan nav paredzēts, jo tādiem mērķiem nepieciešams audzēt citu šķirņu trušus. Andrejam pamata nodarbošanās ir gaļas trušu audzēšana, trušādas ir blakusprodukts, kas vērtējams kā zemākas kvalitātes, jo nav tik izturīgs. Savukārt vistas viņš sācis audzēt, būdams saimniecisks: «Sākot audzēt trušus, drīz sapratu, ka, barojot tos caur bunkurveida barotavām, izbirst daudz labas barības - granulu smalkumi. Lai tos saglabātu, ieviesām vistas, tagad to ir pāri simtam.»
Pie kūts pamanām arī pērļu vistiņas. Andrejs pastāsta: «Tām nav problēmu ar lidošanu - pārlido aplokam pāri un aiziet pastaigāties. Pērļu vistiņas gribētos pavairot, tās ir labi mājputni - noknābā ērces, zālē izlasa kukaiņus, no kartupeļiem nolasa Kolorādo vaboles, turklāt nekašņājas piemājas dobēs. Arī vanagi tām neklūp virsū, jo pērļu vistas ir raibas. Lapsas gan katru gadu aiznes desmit līdz 20 vistu, bet līdz rudenim uztaisīsim aploku - tas būs tik augsts, lai vistas nelido pāri, un arī daļēji ierakts zemē, lai netiek klāt lapsas.» Viena projekta ietvaros Andrejs iecerējis attīstīt Rūčus trīs būtiskos virzienos - izveidot aploku, nākamgad uzcelt kautuvi un uzstādīt graudu torņus. «Mēs arī granulas mājputnu barošanai gatavojam paši, jo tās nav no kā iepirkt. Konvencionālās var nopirkt, bet ne bioloģiskās,» piebilst Andrejs.
Cīnās par savu taisnību
Andrejs un Kārlis izrāda pārējo saimniecību - par realizēto projektu līdzekļiem iegādājuši daudz lauksaimniecības tehnikas: kultivatoru kompaktoru, sējmašīnu, arklu, pļaujmašīnu, siena grābekli. Kārlis ved apskatīt gaļas liellopu ganāmpulku - tajā audzē arī tīršķirnes govis, bet pārsvarā gaļas šķirņu krustojumus. Arī paši izmēģina labākos variantus, liellopus krustojot, piemēram, ar Beļģijas zilo govi. Ganāmpulkā nav vaislas buļļa, jo tā uzturēšana līdz šim nav bijusi izdevīga, tāpēc liellopu pavairošanai tiek izmantota mākslīgā apsēklošana.
Arī Kārlis ir pārliecināts, ka no tēva pārņemto saimniecību attīstīs, taču pauž neizpratni par formalitāšu kārtošanas procedūrām: «Patiesībā no tēva nevarēju pārņemt ganāmpulku, jo man kā jaunajam uzņēmējam vajadzēja reģistrēt savu novietni un ganāmpulku. Lai gan fiziski govis atrašanās vietu nemaina, ganāmpulkam jābūt virtuāli reģistrētam kā jaunam. Rezultātā par 2015. gadu vairs nesaņemu valsts atbalsta maksājumus par zīdītājgovīm un telēm. Tos varu saņemt tikai tad, ja govis un teles atrodas jaunā ganāmpulkā sešus mēnešus. Bet es taču esmu tās pārņēmis! Izrādās, ganāmpulkam nevar mainīties īpašnieks, tāpēc man nācās veidot jaunu.»
Kārlis uzskata - ja šos noteikumus kā mērauklu piemērotu citā lauksaimniecības nozarē, teiksim, graudkopībā, šādā situācijā zemnieks finansiāli neciestu. Kārlim, sākot saimniekošanu, gan jārēķinās ar zaudējumiem, jo atbalsta maksājumi ir būtisks atspaids, lai sagatavotu barību liellopiem ziemai un ne tikai. «Saimniecībai tagad ir grūtāk izdzīvot. Atliek mazāk līdzekļu ražojošai darbībai, piemēram, zālāju sēklas iegādei. Nepietiks līdzekļu arī tehnikas remontiem, bet tehnikā ir jāiegulda visu laiku. Taču mēs cīnāmies - rakstām iesniegumus, pārsūdzam lēmumus un turpinām cīnīties tālāk, lai mums izmaksātu atbalsta maksājumus un arī labotu robus birokrātijā. Mums tas šķiet negodīgi,» Kārlis nedomā nolaist rokas. «Ja necīnīsimies, tad jau būsim zaudējuši,» telefonsarunā apliecina Mieriņu vecākais saimnieks Einārs Mieriņš, kurš mūsu ciemošanās dienā atrodas Rīgā.
Tomēr jaunie lauksaimnieki ir apņēmības pilni. Kārlis iecerējis veidot betonētu laukumu ganāmpulkam, arī jaunas novietnes sienam un barības glabāšanai, jaunas tehnikas novietnes. Pieteiksies arī modernizācijas projektu nākamajai kārtai, kas tiks izsludināta Lauku atbalsta dienestā. Paši pie savām iecerēm jau strādā, bet papildus finansējums no svara. «Problēmas var mēģināt atrisināt. Redzēsim, vai izdosies piesaistīt brīvos līdzekļus,» cer Kārlis.
Andrejs saka: «Darbs lauku sētā nozīmē strādāt 24 stundas septiņas dienas nedēļā. Tas ir dzīvesveids. Kad laikapstākļi rāda, ka ir laiks, tad jāiet un jādara. Jebkurā dienā. Ceru, ka mani bērni turpinās dzīvot laukos. Jaunākais dēls Emīls varētu būt lauksaimnieks, jo, kad viņam prasa, kas viņš būšot, kad izaugs, atbild - traktorists. Kādreiz jau traktorista darbu uzskatīja par necilu profesiju, bet es dēlam saku: «Malacis!»»