Starp valstīm notiek tirdzniecība ar augiem, augu produktiem, dažādiem materiāliem, šajos materiālos var būt slimības, kaitēkļi un tā tālāk, kas var tikt ievesti kopā ar produkciju, tas var radīt problēmas, jo kaitēkļi ieviešas, sāk izplatīties un nodara lielu postu vai nu lauksaimniecības kultūrai, vai mežiem, vai videi kā tādai. Līdz ar to mūsu mērķis ir nevis aizsargāt augus pret cilvēku nodarītiem postījumiem, bet pret kaitēkļiem un slimībām.
Bet kā reāli tas notiek? Pieņemsim, valstis noslēdz savstarpēju līgumu, ka neļaus iebraukt Kolorādo vabolēm. Bet vai tad uz robežas notiek kādas pārbaudes?
Latvijā to kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests, kas uz robežas preces pārbauda. Kolorādo vaboli var ievest ar kartupeļiem, tāpēc visas kartupeļu kravas tiek pakļautas fitosanitārajai kontrolei. Ir arī importa noteikumi, kuros rakstīts, ka Latvijā nedrīkst ievest Kolorādo vaboles, un, ja kāds ved kartupeļus, tiem jābūt mazgātiem, šķirotiem, safasētiem.
Tāpēc visi ārzemju kartupeļi ir nomazgāti?
Ir tāda nematode, ko pārvadā ar smiltīm, tāpēc dārzeņu mazgāšana ir viens risinājums. Taču drīzāk tas ir mārketinga pasākums, jo jums taču pašiem labāk patīk nopirkt nomazgātu kartupeli, nevis tādu, kam zeme klāt.
Kas ir tās lielākās invazīvās sugas mūsu reģionā?
Viena no aktuālākajām un bīstamākajām, ja runājam par Latviju, ir priežu koksnes nematode, kuru kādreiz ieveda Portugālē ar koksnes iepakojamo materiālu - paletēm - no tādām valstīm kā Ķīna, Amerika, kur šī nematode dabā ir sastopama. Portugālē jau izcirsti simtiem tūkstoši hektāru, jo nematode izraisa slimību, kura nobeidz priedi, principā Portugālē liela daļa priežu audzes aizgājusi bojā, otra daļa izcirsta, lai ierobežotu šo kaitēkli. Tāpēc Eiropā ir rinda ierobežojumu dažādam iepakojuma materiālam, kurus mūsu uzņēmēji zina.
Jums bija jāskaidrojas Francijas laikrakstam Le Monde par bišu iznīcināšanu, arī Latvijā ir bijis precedents, ka tik cītīgi apkaro kaitēkļus, ka pie viena piebeidz arī bitītes. Vai tiek kontrolēts, lai neciestu citas sugas?
Valstis ļoti cenšas reglamentēt šīs lietas. Bez aizsardzības pasākumiem - vai tie būtu ķīmiskie vai bioloģiskie - nevar iegūt augstas ražas. Kāpēc problēmas ar bitēm - zemnieki neievēro noteikumus. Ja pateikts, ka nedrīkst ar insekticīdu smidzināt kaitēkļus, jo var kaitēt bitēm, tad zemnieks to nedrīkst darīt, ja viņš tomēr to dara, viņš saņem sodu.
Tiek izstrādāta ES Kopējā lauksaimniecības politika, kur uzsvars likts uz mazām un bioloģiskām saimniecībām, kā šīs bioloģiskās saimniecības iet kopā ar to, ka ir obligāti jālieto aizsardzība pret kaitēkļiem?
Arī bioloģiskajām saimniecībām pastāv vesela rinda metožu, kādā veidā ierobežot līdz zināmam slieksnim slimības un kaitēkļus. Protams, bioloģiskās saimniecības nekad netiks tādā veidā galā kā lielražotāji, tāpēc tās ir mazākas, ir vairāk roku darba, tur prasās arī pēc specifiskām zināšanām, līdz ar to tādas liela apjoma bioloģiskās saimniecības nepastāv. Bet arī šīm saimniecībām ir dažāda veida pasākumi, dažādi līdzekļi, kurus atļauts izmantot. Tā kā pilnīgi tā, ka iesēj un gaida, kas izaugs, tas tā nenotiek.
Jūsu organizācijā ir apmēram piecdesmit valstu, kas veido budžetu?
Organizācijas budžetu veido valstu dalības maksa vai iemaksa, kur katra valdība iemaksā konkrētu naudas summu atkarībā no ekonomikas lieluma. Lielākās valstis, kā Francija, Vācija, Lielbritānija, Krievija, maksā lielāko daļu, mazās valstis, kā Latvija un citas, maksā mazāk.
Bet, ja gradācija dažāda, vai tas ietekmē balsu īpatsvaru?
Nē, katrai valstij viena balss, tas ir solidaritātes princips, līdz ar to katrai valstij ir iespēja piedalīties lēmumu pieņemšanā neatkarīgi no tās lieluma. Valstis ir analizējušas, kāds ir ieguvums no šīs organizācijas, visas atzīst - ja pašām nāktos veikt darbu un uzkrāt zināšanas, būtu nepieciešami milzīgi resursi, bet šādā veidā, saliekot kopā salīdzinoši mazus finanšu resursus, valstis iegūst tādas lietas, ko pašiem neizdotos izdarīt.
Latvijā par jūsu organizācijas darbību zināms gana maz, kas ir tie lielākie jautājumi, kas pēdējā laikā bijušas aktualitātes?
Mēs strādājam caur valstu dienestiem, ministrijām, un tas ir atkarīgs no viņiem, cik viņi aktīvi popularizē šīs lietas. Mūsu darba augļi un rezultāti nonāk pie jums ikdienā, jūs vienkārši tos nepamanāt vai arī nezināt, kas ir autors. Pēdējās lietas ir tie paši standarti, kas izstrādāti saistībā ar priežu koksnes nematodi, notiek aktīvs darbs pie dažādiem kartupeļu kaitēkļiem, kas drīzumā parādīsies kā vadlīnijas ierobežošanā. Ja kāds jauns organisms tiek iekļauts sarakstā un valstij tas ir jāierobežo, to jūs pamanāt caur Latvijas likumdošanu.
Tad jūs principā esat «vainīgi» pie tā, ka ik pa brīdim uzņēmēji burkšķ par ierobežojumiem?
Zināmā mērā tā tas ir, bet būtiskākais ir tas, lai uzņēmēji sajustos atbildīgi par vidi, kurā viņi dzīvo. Ja uzņēmēji ievedīs kaitēkļus un slimības, ar ko Latvija netiks galā, - kas tad tālāk? Tad arī viņiem pašiem biznesa vairs nebūs, tāpēc ir nosacītais valsts regulējums, kopīgi ar uzņēmējiem spriežot un diskutējot, nonākam pie rezultāta. Un mūsu organizācija jau dod tikai ieteikumus, valsts lemj par to iestrādāšanu likumdošanā. Piemēram, Krievija var pateikt, ka viņiem tas nav aktuāli, tas ir aktuāli tikai Eiropas dienvidiem, līdz ar to šos visus ieteikumus var arī neieviest.
Kā mūsu speciālisti izskatās uz pārējās pasaules fona?
Domāju, ka labi. Protams, ne visi, jo ir arī pietiekami jauni cilvēki, kuriem daudz kas jāmācās, bet mēs neesam sliktāki par ārzemju ekspertiem, protams, kur mums ir nedaudz robs, tā ir zinātne, jo zinātniskais finansējums ir stipri ierobežots, prasītos vairāk pētījumu par šīm lietām, kas ļautu labāk apkarot kaitēkļus un slimības, tas ir tas, kā mums pietrūkst. Bet praktiskās zināšanas ir pietiekami labā līmenī.
Varētu izteikt pieņēmumu - ja mēs par jūsu organizāciju pēkšņi sākam daudz dzirdēt, tad ir klāt ekoloģiskā kataklizma?
Ieteikumi tiek izsvērti pietiekami nopietni, ja būtu kaut kāds tāds organisms, kura dēļ mums iestātos šāda kataklizma, jūs uzreiz par mums izdzirdētu. Kaitēkļi pēkšņi no kosmosa nenokrīt. Tās problēmas rodas pamazām, un tās var izplatīties pietiekami strauji, bet tāpēc ir mūsu organizācija, valstu dienesti, kuriem uzdevums skatīties līdzi, kas notiek Eiropā, ko mēs vedam, audzējam, kā izturamies pret augu higiēnu un tā tālāk.