No tā izriet iesīkstējušais uzskats - kas nav pieķerts, tas nav zaglis, ka apšaubāma morāle ir kaut kas ļoti abstrakts. Nevis, ka neapšaubāmi morāliska rīcība un dzīvesveids ir ikkatra cilvēka, vēl jo vairāk - ikvienas amatpersonas, kategoriskais imperatīvs. Postpadomju sabiedrība Latvijā pamatā vēl ir ļoti toleranta pret dienesta stāvokļa ļaunprātīgiem izmantotājiem un valsts izzadzējiem. Un šos attīstību kavējošos uzskatus vēl vairāk pastiprina ar lielu naudu apmaksātās t.s. pozitīvisma un citas līdzīgas reklāmas kampaņas, kas uzspodrina arī tādu cilvēku reputāciju, par kuru godprātīgu rīcību var rasties pamatotas šaubas un kuri mēdz būt «darītāji» visai necaurskatāmā veidā. Postpadomiskās domāšanas klātbūtne ir iemesls arī Latvijā radītajai pārmērīgi centralizētajai un uzblīdušajai birokrātijai, kā arī varas arogancei pret vienkāršo tautu.
Latvijā tomēr vēl nav pienācīgi nopietni un īsti praktiski ievirzīti 1918.gada Latvijas dibinātāju un 1922.gada Satversmes veidotāju iecerētie ideāli. Nav izdevies realizēt arī trešās atmodas aktīvistu galvenos mērķus.
Tikai tad, kad godīgais sabiedrības vairākums atsacīsies no nedabīgi iecienītās pasivitātes un sāks aktīvāk interesēties par valsts dzīves uzlabošanas principiem, izvirzīs no sava vidus godprātīgus darītājus un gūs pārsvaru, varēs sagaidīt nozīmīgu pozitīvu pārmaiņu sākumu, kas izbeigs Latvijas cilvēku piespiedu aizplūšanu uz ārzemēm, atbildīs visu iedzīvotāju pamatinteresēm un viņu labklājības iespējām atbilstoši Eiropas standartiem.
Juris Ivars Neimanis