Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Jāņu vainagam auklas neder

Šie līgostāsti izdzīvoti pirms 70-90 gadiem. Taču svētku maģija, gluži kā jāņuguns kalnā, dzīvo cilvēka mūžu - līdz ar katru teicēju.

Inta Lanka (dzim. 1934. g.) Jāņu svinēšanu Jaungulbenes pagastā atceras kopš piecu sešu gadu vecuma. Jau laikus tika sakopts pagalms, izravēti dārzi un puķu dobes. Līgodienā mājas ceļa galā slēja goda vārtus - no diviem ar galotnēm kopā sasietiem un zemē labi nostiprinātiem bērziņiem. Arī istabas pušķoja ar bērzu meijām, turklāt aiz sijām un durvju stenderēm gan dzīvojamās telpās, gan klētī, kūtī un pagrabā aizsprauda pīlādžu jeb sērmūkšļu zarus, lai visi nelabie gari pazūd. Tad nāca kārta grīdām un taciņām pagalmā - tās izkaisīja ar bērza lapām un smalki sagrieztām kalmēm. «Ak, kas tā bija par smaržu!» jūsmo I. Lanka.

«Jāņu vainagos bija jābūt trejdeviņiem ziediem un zālītēm - kopā 27 dažādiem augiem. Meitu zāles ir košās pļavu un dārza puķes, lai piesaistītu ne vien puišus, bet arī labos garus. Turpretī puiši saviem pušķiem plūca puplakšus, zirgskābenes, dažkārt arī driģenes, nātres un pat dadžus, lai aizbaidītu burvjus un raganas. Kādu no šiem augiem meitas nereti iepina arī vīriešiem domātajos vainagos kopā ar ozolzariem,» jaunībā ielāgotās tautas gudrības atgādina Lankas kundze. Jāņuzāles nedrīkstot mest ārā. Visas zālītes un kroņi ir jāizkaltē un tad ziemā var izbarot lopiņiem kā zāles labākai veselībai. Savukārt vīgriezes, asinszāles, sarkano un balto āboliņu, baldriānu, bērza lapas un vēl citas drogas no vainagiem droši var mest tējas katlā, un iznāks dziedniecisks un garšīgs dzēriens.

Kam alus, kam patakas

Neiztika arī bez brangas mielošanās. Sakūla sviestu, cepa karašu un pīrāgus, sēja ķimeņu sieru. Jaungulbenes pusē, kā stāsta I. Lanka, pašbrūvētais alus ticis iedalīts šķirās. Vispirms dzēra stiprāko pirmās un otrās šķiras alu, kad labākais bija cauri, dzēra tā dēvētās patakas. Lai nepiedzertos, šo mazāk reibinošo dziru bija iecienījušas arī meitas un sievas. Vecāmāte taisījusi arī kvasu, kam piebērusi mazliet apgrauzdētu cigoriņu, lai dzēriens būtu brūnāks un rūgtāks.

Albertīnes kundze (dzim. 1914. g.), kura bērnību pavadījusi Latgalē, Ploskines sādžā, un jau mazotnē ganījusi govis, labi atceras, cik svarīgi bijis izpušķot ganāmpulku ar pļavu zāļu un smilgu vainagiem. Gani pat sacentušies, kuram būs vairāk un košāki vainagi uz piena devēju ragiem un aitiņām ap kaklu. Ziedu velti gan nav izdevies uzmaukt visiem lopiņiem - tikai mīļākajiem un paklausīgākajiem. Kroņus tolaik sēja, izmantojot tikai smilgas vai puķu kātus. «Nekādu auklu!» sirmgalve uzsver.

Svēta lieta bija sagaidīt saullēktu. Albertīnes kundze atminas, ka tolaik Latgales pusē cienasts bijis vienkāršs - ķimeņu siers, pīrāgi, alus un svētkiem īpaši sarūpētie kaltētie knapsieriņi. Tos gatavoja no sausi notecināta vai ar slogu nospiesta biezpiena, kam asumiņam piebērts pavairāk sāls. Masu ar pirkstiem saspaidīja mazu konusu veidā un izkaltēja saulē un vējā. Tā kā tēvs bijis Jānis, ciemiņi nākuši pie viņiem, un pēc tam izstaigātas visas mājas, kurās bija kāds Jānis.

Līgotāji vilka mugurā goda kārtu: turīgākie - tautastērpus, nabadzīgākie - vienkāršas linu drānas. Kurpes un zābakus ļoti taupīja - parasti uzāva tikai balles vietā, līdz tai gāja basām kājām. Sirmgalve atceras kādu pēcjāņu rītu no jaunības laika, kad naktī uzkritusi salna, - mājupceļā abiem ar draugu ļoti nosalušas kājas.

Ķēra meitas un zīlēja

Taujāta, vai pēc lielās dziedāšanas un dancošanas augu nakti uz pavasara pusi dzima daudz Jāņu bērnu, Albertīne jūtas mazliet aizskarta - agrāk tikumība bijusi augstā vērtē. «Atminos, vienreiz uz līgošanu puiši meitas nesa pār upīti. Ja kāds pašāva roku zem brunčiem, kas tad bija par spiegšanu!»

Tomēr gluži bez jārēšanās Jāņu naktī vis neiztika. Elzas kundze (dzim. 1932. g.) atceras, ka Vidzemē, Vecates pagastā, viņas jaunībā bijusi tāda paraža kā meitu ķeršana. Kad Jāņu nakts gājusi uz rīta pusi, meitas kļuvušas uzmanīgas, jo zinājušas - tas puisis, kam viņa patīk, saulei austot, ķers ciet savu iecerēto. Tad nu meita, ja gribēja, lai noķer, no viesību pagalma nekur tālu nebēga. Taču Elzas sirdij tuvais puisis - pirmā mīlestība - dzīvojis pagasta otrā galā un tur arī līgojis. Nevienam citam viņa nav gribējusi rokās doties. «Es jau nojautu, kurš no mūsējiem manī ieskatījies, bet man viņš it nemaz nepatika, un, kad bija laiks, es skrēju prom no svinību vietas. Iemuku tuvējā biežņā un paslēpos aiz mazas eglītes. Toreiz mani neatrada, un vairāk es tādās izdarībās nepiedalījos.»

Diemžēl Elzas iecerētais, kaut arī, kā pēc daudziem gadiem noskaidrojies, viņu mīlējis, taču kautrības dēļ atzīties savās jūtās kavējies. Elza gaidījusi, gaidījusi un tad izgājusi par sievu pie cita. Tas puisim laikam bijis sāpīgs pārdzīvojums, jo viņš apprecējies astoņus gadus vēlāk.

Bet Ernai Stallītei (dzim. 1926. g.) netīkama puiša atraidīšana beigusies ar skandālu. Pēckara laikā, padomju varas sākuma gados, Jāņus svinēt bija aizliegts, jo valdošajai komunistu ideoloģijai tādas «buržuju izdarības» nebija pieņemamas. Taču paklusām viss notika. Tā nu arī Erna uzaicināta uz tolaik jau nodibinātā kolhoza rīkoto mielastu. Taču viņai otrā dienā bija sarunāts randiņš, tāpēc atteikusies piedalīties un palikusi mājās. Tad nu puiši un meitas atnākuši pie viņas, tostarp arī kāds krietni jau «sameties» kārtības sargs. «Un viņš par varītēm lien bučoties! Bet es taču nebučošos ar dzērāju svētku vakarā! Atgrūžu, bet viņš mācas virsū ar vēl lielāku sparu. Palīgā nāca draudzene, un par abām atkal atgrūdām. Tad viņš apvainojās un sāka kliegt, ka visus nodošot cekai (toreizējā vienīgās un valdošās Komunistiskās partijas augstākā vara; jāatceras, ka 1949. gadā un arī vēlāk padomju varai nepaklausīgie un netīkamie tika izsūtīti uz Sibīriju - aut.). Jaunieši tikai smējās un uzjautrinājās par atstumto kavalieri, bet tad piepeši uzradās pagasta vadība: kur kārtības sargs blandoties, ka nepilda savus pienākumus! «Tracis beidzās tā, ka pēc Jāņiem par neatļautu svētku rīkošanu atlaida kolhoza priekšsēdētāju un no amata nācās aiziet arī iemetējam kārtības sargam,» senos notikumus atceras E. Stallīte.

I. Lanka no saviem bērnības un jaunības gadiem atminas, ka pati gājusi Zāļu vakarā uz mežu zīlēt. «Ir jānostājas pie papardes, ar dzelzs nūju ap to un sev apkārt jānovelk aplis, skaitot tēvreizi. Tad jāgaida, kad paparde ziedēs. Ja to dabūtu, visu mūžu staigātu laimīga. Bet tā arī ziedēšanu nesagaidīju,» nosmej Lankas kundze. Izmēģināta arī vēl kāda maģiska nodarbe: «Jāņu vakarā, saulei rietot, jāizrauj paparde, sakne jāpārgriež uz pusēm, un, kāds burts griezuma vietā salasāms, ar tādu sāksies vīra vārds.»

Uguns un zāļu maģija

Arī ugunij Līgosvētkos tiek piedēvēts maģisks spēks. E. Stallīte no savas bērnības Vidzemē, Naukšēnos, atceras, ka spainis vai muca ar iedegto malku garā kārtī tika pacelti kalna galā, lai apspīdētu labības laukus un tie dotu labu ražu. Dedzināšanai jau ziemā tika izmeklētas īpaši sveķainas egļu un priežu pagales. Otrs Jāņu rituāls bija visu savas zemes robežu apstaigāšana. To darīja svētku tērpos, ar vainagiem galvā un uz rokām, lūdzot Jāņa svētību dārziem un druvām.

Agrāk ļaudis prasījuši ozolam vai arī kādam citam pagalma kokam, vai iecerētā vēlēšanās piepildīsies vai ne. Līgonaktī tumsā meitas, puiši, sievas un vīri meta zaros jāņuzāļu vainagus. Ja palika zaros, vēlēšanās, lai kāda tā būtu, piepildīsies. Laimi drīkstēja izmēģināt tika vienu reizi.

«Vecates pusē agrāk bijusi tāda mode: vispirms visi mājas ļaudis nolīgoja savā pagalmā un pēc tam ar lielā čuguna katlā iedegtu un ar malku uzturētu uguni gāja līgodami no mājas uz māju. Stīpā uz stipra zara iekārto liesmojošo katlu nesa vīrieši - katrs savā pusē. Viņiem blakus gāja sievas un meitas. Kad līgodami izgāja cauri pagastam un nonāca pēdējās mājās, to ļaudīm bija jātaisa balle,» savdabīgo paražu pārstāsta Elza.

Rītu gaidot, vai nu pie uguns, kas pacelta augstu gaisā, vai sakurta uz zemes, tika ne tikai dziedāts, bet arī dancots. I. Lanka stāsta, ka bērnībā viņu mājās skanējusi vijole un cītara un galvenokārt līgotāji dejojuši tautas rotaļu dančus. Pašai viņai vislabāk patikusi tā, kurā līdz ar dziesmas vārdiem dalībnieki arī atdarinājuši kustības, piemēram, kā sviestu kuļ, kā alu tecina, kā meita «rozēm kaisa istabiņu, tautu dēlu gaidīdama».

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?