Nu sevišķi spoži tas neizskatījās arī no iekšpuses... Viens no iemesliem bija tas, ka Zatlera Reformu partija (ZRP) par katru cenu centās panākt savas partijas programmas akceptēšanu un nostiprināšanu. Un šodien mēs redzam, ka tas ir izdevies. Ja paskatāmies koalīcijas līgumu, tad redzam: «ieviesīsim ZRP izstrādātos izglītības sistēmas reformu plānus», «ieviesīsim ZRP izstrādātu modernu industriālo politiku» utt. Es nekad neesmu redzējis, ka koalīcijas līgumā tiek uzsvērts konkrēti vienas partijas uzstādījums. Tas nozīmē, ka ZRP attiecīgās programmas tiks pildītas burts burtā.
Otrs iemesls bija tas, ka ZRP vēlējās t. s. lielo koalīciju ar 73 balsīm, lai varētu veikt kādas izmaiņas Satversmē. Pretējā gadījumā vienīgais veids ir referendumi, kas ir garš un grūts ceļš.
Labi, NA pret lielo koalīciju uzreiz iebilda, bet arī SC bija ļoti piesardzīgs. Tātad: vai jums likās, ka SC tiešām grib būt valdībā?
Jā. Jā. Ja atmetam to etnisko momentu, mums jāsaprot, ka Saskaņa ir tāda kā krievu Tautas fronte (TF), kas apvienojusi gandrīz visus krievu vēlētājus. Un ko viņi grib? Lielāku teikšanu. Manuprāt, tāda būtu jādod, jo tad sāktos kristalizēšanās process. Līdzīgi kā TF sairšanas laiks, kad izrādījās - lielāku teikšanu esam dabūjuši, bet ko katrs ar to saprot? Domāju, ka līdzīgi būtu SC gadījumā - vieni runātu par otro valsts valodu, citi - par Satiksmes ministrijas dabūšanu utt. Es nesaku, ka rezultātā SC izjuktu kā savulaik TF, bet varbūt tad izkristalizētos tā SC daļa, kas ir lojāla un ar kuru var strādāt.
Bet kā tad nu sanāk? Politiskā loģika saka, ka ilgstoši tik ievērojamu grupu nelaist valdībā ir riskanti, it kā notiek kustība šajā virzienā, bet tad - atkal strupceļš.
Jā, bet starp jaunievēlētajiem SC deputātiem - es nemāku teikt par cittautiešu kopienu kopumā - gatavība runāt par šiem vēstures notikumiem bija. Viņi bija gatavi. Ar nožēlu jāteic, ka gatavas nebija latviešu partijas. Varbūt tāpēc, ka laika tam bija par maz...
Kādā nozīmē? Divdesmit gadu ir par maz?
Es runāju par to, ka ZRP ir dibināta tikai pirms dažiem mēnešiem. Un, jāatzīst, attiecīgi arī mūsu pašu partijā šis jautājums nebija izdiskutēts līdz galam. Ja runājam par jūsu pieminētajiem divdesmit gadiem - dažās aptaujas liecināja, ka 38% no pilsoņiem atbalstītu SC aicināšanu valdībā. ZRP iekšpusē tā attiecība bija apmēram 50:50. Kopumā tendence ir uz SC akceptēšanu, tomēr pagaidām latviešu sabiedrība nav tam gatava.
Bet kādēļ nav gatava? It kā naida nav, bet plaisa nezūd.
Ir traki, jā. Faktiski strauji veidojas divkopienu valsts. Mēs ejam Beļģijas virzienā, kur kopienas it kā viena otru neapkaro, bet saticības arī nav. Ko darīt? Ir jāturpina iesāktais dialogs. Kaislības norims, emocijas latviešos, kurus biedēja SC iekļaušana valdībā, norims, varēs mierīgāk runāt. Ja paskatāmies mūsu jauno vēsturi, tad jāsaprot, ka bez daļas cittautiešu atbalsta latvieši nebūtu tikuši pāri vairākiem vēsturiskiem pārbaudījumiem - vai tās būtu Augstākās padomes vēlēšanas vai 1991. gada 3. marta referendums par neatkarību, vai referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā. Un, ja, dievs nedod, būs atkal šāds liktenīgs brīdis, tad latviešu objektīvi būs par maz, lai nodrošinātu šīs valsts esamību. Īsi sakot, lai cik paradoksāli tas skan, latviskums nav iespējams bez krievu problēmas risināšanas. Tādēļ ir jāturpina runāt ar cittautiešu kopienu.
Bet kādā formā? T. s. krievu mediji ir nepārprotami savā nostājā, SC politiķi diez vai piekāpsies.
Redziet, līdz šim integrācija notika no «apakšas». Tas, ko mēģināja ZRP, bet kas pagaidām neizdevās, bija veikt integrāciju no «augšas». Un šis ceļš man liekas perspektīvāks. Runāt ar līderiem, iesaistīt viņus. Gluži kā senos laikos (smejas) - jārunā ar klana vecākajiem, jo viņi spēj kontrolēt situāciju savā klanā.
Daudz tiek runāts par ZRP reitinga sagaidāmo kritumu. Redziet, rodas iespaids, ka jūsu rindās apvienojās ļaudis, kuri zināja, kas viņiem nepatīk pašreizējā situācijā, bet ko viņi tieši grib likt vietā - ne visai. Protams, izglītības, nodokļu jautājumos ZRP ir skaidra nostāja, bet citos...
Nu tieši tas bija iemesls, kāpēc es šai partijai pievienojos, - ka tā tālāk es negribu, pietiek. Cik tālu esam tikuši? Mums ir programmas, kas saistās ar izglītību, ekonomiku, valsts pārvaldi, konstitucionālo reformu. Tas, kas mums noteikti ir jādara, - jāveido centriskas partijas ideoloģija. Lai gan faktiski mēs kā tāda jau esam izveidojusies. Jo tas, ko mums pārmet -it kā svārstīšanos -, ir jebkuras centriskas partijas iezīme. Centriska partija vienmēr ir starp kreisajiem un labējiem, pieslienoties vienam no spārniem atbilstoši politiskajai darba kārtībai. Šāds svārstīgums ir jebkuras centriskas partijas vienlaikus sūtība un lāsts, tur neko nevar darīt. Eiropā pieprasījums pēc šādām centriskām partijām ir mazinājies, jo nav vairs tādas plaisas, kāda vēsturiski bija starp zemniecību un rūpniekiem. Latvijas gadījumā, šķiet, šāda partija būtu noderīga.
ZRP gan vairāk asociējas ar Robertu Ķīli un Vjačeslavu Dombrovski, kuri liekas īsti liberāļi, nevis centristi.
Te parādās mūsu partijas otrs aspekts - reformas. Jūsu pieminētajā gadījumā runa ir par melno caurumu aizpildīšanu jomās, kurās gadiem ilgi nav veiktas reformas.