Miškins kā Aļoša
Šādi raugoties uz Dostojevska romānu Idiots, režisori Mihails Gruzdovs un Indra Roga Miškinu ieraudzījuši ne vien kā sirdsšķīsto (vientiesība nekādā ziņā netiek uzsvērta), bet - vienīgi īsteni veselo, varētu pat teikt - apolloniski orientēto cilvēku, kura vienīgā saite ar dionīsisko stihiju ir viņa slimība. Viņa lēkmes ir kā kritieni bezapziņas tumsā, bez kuriem viņš nespētu tik labi izprast tādus savus pretmetus kā frustrēto Nastasju Fiļipovnu un slepkavniecisko Rogožinu. Mārtiņa Poča gaišais, saprātīgais un sirsnīgais Miškins ir cita Dostojevska varoņa - Aļošas Karamazova līdzinieks - tik maz viņā «dionīsiskā» un arī slimīgā (diemžēl neredzēju otru izrādes sastāvu, kur Miškinu spēlē Dainis Grūbe, bet Rogožinu - Kārlis Freimanis).
Dostojevskis Miškinu redzējis kā Kristus līdzinieku (viens no romāna iecerētajiem nosaukumiem bijis Kņazs Kristus), tikai tādu, kura upuris izrādījies velts. Dailes teātra izrādē, kas ir arī 9.studijas aktieru diplomdarbs, Miškins ir centrālā figūra, katalizators, ar kuru reaģē visi pārējie, bet ne Kristus.
Indras Rogas veiktais romāna dramatizējums telegrāfiski lakoniskā veidā, no kura svītroti daudzi varoņi un arī sižeta atzari, pavēsta galvenos notikumus kņaza Miškina dzīvē kopš izārstēšanās Šveicē. Tos viņš atceras pie Nastasjas Fiļipovnas līķa, aina ar to un slepkavu Rogožinu izrādē ir pirmā. Pārējais ir skatiens atpakaļ. Savukārt Andra Freiberga scenogrāfija ar vecu vilcienu soliem un aprūsējušiem, apsūbējušiem spoguļiem gar sienām iemieso miglainās Dostojevska Pēterburgas un vienlaikus - nebeidzama ceļa tēlu. Visa izrāde ir kņaza Miškina ceļojums savā pagātnē, un cilvēki parādās tādi, kādus tos redz Miškins - lūk, tāpēc Artūra Dīča Rogožins šķiet gluži lādzīgs un izrādē daudz svarīgāka par viņa postošo kaisli pret Nastasju Fiļipovnu (ja godīgi, šī kaisle eksistē vairāk vārdos) ir viņa mīlu/nīstu attieksme pret pašu kņazu.
Dostojevskis kā Arbuzovs
To, ka režisoram Mihailam Gruzdovam principiāli svarīgs ir naratīvs vispārinājums un izvairīšanās no vēsturiskas konkrētības (arī kostīmos), zināms sen, diezgan neveikli šis paņēmiens izmantots arī muzikālajā izrādē Priekules Ikars. Tomēr šoreiz Ievas Kauliņas tērpi, kas atsaucas gan uz XIX gadsimtu, gan XXI gadsimta vaļīgo eklektiku, atbilst kopīgajai noskaņai, kuru līdzīgi latviešu klasiķim gribas nosaukt par «jaunības traģēdiju». Raugi, izrādes košākais teatrālais iespaids - jauno un «veco» aktieru līdzdarbošanās. Gan Rēzijai Kalniņai, gan Artūram Skrastiņam Jepančinas un Ļebedeva loma noteikti ir sasniegums, turklāt gluži citā ampluā nekā līdz šim. R.Kalniņas ģenerāliene - gražīga un sasodīti pievilcīga, un patiešām, no sirds laba, A.Skrastiņa iztaponis Ļebedevs - gluži kā pelēkais kardināls, kas pabiksta pārējo «figūriņas» uz šaha galdiņa vajadzīgajā virzienā un pamanās nezaudēt pašcieņu, pat ceļos krītot un kājas bučojot. Arī Jurim Žagaram, lai arī pēdējā laikā viņam baltzobaini jautra ironija par pusmūža vīrieša vājībām ceļo no lomas lomā, draiskais ģenerālis un mīlošais tēvs Jepančins ir jauka pieturzīme radošajā biogrāfijā. Tomēr pats galvenais - ne vien Andrē Žids (lekcijās par Dostojevski), bet arī Mihails Gruzdovs ir pamanījis, ka Dostojevska varoņi lielākoties ir jauni cilvēki, cilvēki, kas vēl nav izveidojušies. Iespējams, tāpēc Dostojevska romāni gan Krievijā, gan še pie mums nereti tiek ņemti par pamatu diplomdarbiem (lai atceramies nu jau leģendāros Daugavpils teātra Velnus un Keiša/Skrastiņa/Brokas u.c. kursa diplomdarbu Brāļi Karamazovi - abas izrādes Pētera Krilova, starp citu, Indras Rogas pedagoga, režijā). Lūk, maķenīt bezgaumīgā nimfetes īskleitiņā ietērptā Initas Dzelmes Nastasja Fiļipovna ir tik trausla un tik jauniņa, kāda arī varētu būt divdesmitpiecgadīgā Dostojevska femme fatale, ņemot vērā, ka lielāko daļu mūža viņa pavadījusi divdomīgā nošķirtībā no pasaules. Lai arī I.Dzelme, veidojot šo tēlu, nešaubīgi ir ietekmējusies no Indras Rogas kā aktrises, tomēr šī meitenīgā, uzvilktā, nepārtraukti uz asaru robežas mītošā Nastasja Fiļipovna drīzāk ir... huligāns, nevis seksuāli neatvairāma pavedēja, un šī varone ir tik neatbilstoša visām Nastasjām Fiļipovnām, kādas vien redzētas, un tomēr tik ticama un suģestējoša - un skaidrs, ka jauniņais Miškins tieši tādu viņu arī redz - jaunu, ievainotu, mazliet traku, ar «metafizisku dvēseles histēriju» apsēstu. Baibas Nejas meitenīgā Aglaja - mazliet izlaista teicamniece (ļoti labs aktierdarbs), īsti nespēj konkurēt ar šādu Nastasju, jo tā vienkārši savāc sev visu pārējo uzmanību. Tomēr, ņemot vērā, ka pat skatītājs, kurš nekad nav lasījis Idiotu, jau no sākuma uzzina, ar ko romāns beidzas, ideālās beigas - režisoru izfantazētais jauniešu Rogožina, Nastasjas, Miškina trio, kas ar tikai jaunībai tipisku pārliecību veras nākotnē, kuras nekad nebūs - šķiet, drīzāk no Alekseja Arbuzova, nevis Dostojevska paņemtas, jo pasaule - ne vien Dostojevska, bet arī mūsu laikos - ir vieta, kur jauniem cilvēkiem neizbēgami nākas iniciēties «pieaugušo» pasaulē ar visiem tās grēkiem, vienīgais ceļš izvairīties - nāve.#