Jaunā Schaubￃﾼhne, kuru pēc divu izcilu vācu režisoru - Pētera Šteina un Andreas Bretas vadības 1999. gadā pārņēma režisors Tomass Ostermeiers, dramaturgs Jens Hilje un horeogrāfe Saša Valca, sāka attīsties pēc Londonas Royal Court Theatre parauga, intensīvi uzmanību vēršot uz pavisam jaunu autoru pasaules redzējumu. Aktīvi iestudējot gan pašmāju jaunās lugas, gan jo īpaši britu jauno dramaturģiju. Līdz kādā dienā kļuva skaidrs, ka britu jaunais vilnis ir aizskalojies un svaigi impulsi šodien rodas atkal kaut kur citur.
Režisoru attīstītais kosmoss
F.I.N.D. šīgada programmas smagsvaru veidoja režisoru autorteātris, kas dramaturģiju attīsta izrādes tapšanas procesā. Tāda bija nīderlandiešu režisora, videoadepta, nu jau veterāna šajā žanrā, Ivo van Hoves un viņa Toneelgroep Amsterdam izrāde Dzīvesbiedri, kas veidota pēc neatkarīgā amerikāņu kino klasiķa Džona Kasavītisa filmas Husbands/Vīri, un ielūkojas pusmūža krīzē nonākušu vīriešu komplicētajās iekšējās dzīves norisēs un šo procesu apātiski ekscentriskajās izpausmēs. Jaunās drāmas sakarībās savienojoties filmas realitātei ar teātra medija īpašo vērtību - dzīvo cilvēku.
Kosmiska mēroga drāmu ar mūsdienu realitātes vaibstiem mēģinājis attīstīt poļu spēcīgākais mūsdienu režisors Kšištofs Varlikovskis savā jaunākajā darbā Afrikāņu stāsti pēc Šekspīra. Savienojot piecarpus stundu garās izrādes ietvaros trīs Šekspīra traģēdijas likteņus - Otello, Šeiloku un karali Līru - ar dienvidafrikāņu rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Dž. M. Kutzē tekstiem, Varlikovskis bija izveidojis grandiozu teātra ainavu, kurā izraidītības, izstumtības, dzīves galīguma motīvi atklājās visdažādākajās niansēs un toņkārtās.
Līdzās mēģinājumiem attīstīt klasikas darbus jaunās skaņās bija vērojama arī vēl cita pieeja. Ar šodienas roku pārrakstot dramaturģijas šedevriem pāri pilnīgi jaunus tekstus, saglabājot vienīgi konflikta struktūru. Kā vācu režisora Tomasa Ostermeiera jaunākajā iestudējumā Jūlijas jaunkundze Maskavas Nāciju teātrī.
«Ar ko sākas dzimtene»
Ar šo izrādi tika atklāts F.I.N.D. Berlīnē. Un ar šo iestudējumu pērnā gada beigās vērās vaļā Maskavas Nāciju teātris. Ilgus gadus dzīvojis bez mājām un īrējot izrādēm telpas dažādos Maskavas teātros, pateicoties Kremļa atbalstam, aktiera Jevgeņija Mironova vadītais teātris bija ieguvis brīnišķīgi izremontētas telpas agrākajā leģendārajā Korša teātrī. Un - Putinu kā teātra patronu. YouTube ilgu laiku klejoja uzņēmums no Vladimira Putina vizītes teātrī dienu pirms tā atklāšanas. «Nejauši» uzdūries klavierēm kādā no teātra nostūriem, Putins nosēdās pie tām un sāka spēlēt dziesmas Ar ko sākas dzimtene melodiju, ko pārtvēra izcilais krievu aktieris Jevgeņijs Mironovs un sāka to dziedāt, dziesmu turpinot visam teātra kolektīvam. Atklāšanas dienā teātris šo ierakstu bija ievietojis savā mājaslapā goda vietā.
Vācu teātra žurnālam Theater der Zeit Ostermeiers gan apgalvo, ka ar savu Jūlijas jaunkundzi radījis teju vai subversīvu teātra darbu šodienas Krievijas kontekstā. Raksturojot mūsdienu Maskavas teātri kā pamatā ļoti muzejisku un komerciālu ar nedaudziem izņēmumiem, Ostermeiers lepojas ar to, ka viņam ir izdevies uz skatuves runāt par mūsdienu Krievijas sabiedrību un konfliktiem.
Režisora iecere bija izspēlēt sabiedrisko kārtu un dzimumu karu, kas ģeniāli atainots Augusta Strindberga lugā Jūlijas jaunkundze (1888), pārceļot to mūsdienu Krievijas realitātē. Šim nolūkam bija pieaicināts krievu dramaturgs Mihails Durnenkovs, kurš darbību bija pārcēlis uz turbokapitālistisko mūsdienu Krieviju. Valsti, kurā pēdējos divdesmit gados ir attīstījusies jauna kungu - kalpu sistēma. Un tā grāfa meita Jūlija bija pārtapusi par oligarha meitu, ko spēlē aktrise Čulpana Hamatova, un kalps Žans - par oligarha šoferi Jevgeņiju. Kā sauc arī pašu šīs lomas atveidotāju Jevgeņiju Mironovu.
Moderni dizainētā metāla aprīkojuma virtuvē apkārt bija melna nakts ar nepārtraukti krītošu baltu sniegu. Strindberga vasaras saulgriežu uzbudinājums bija pārvērties Vecgada vakara skurbumā ar jauna laika atnākšanas gaidām, kas gada pirmajā rītā liek atmosties ar baisām paģirām.
Jaunā Krievijas kalpu un kungu kārta. Šoferis, kas, iestrēdzis pakalpiņu kārtā, mēģina izlauzties no šīs sociālās nolemtības, pavedot oligarha meitu. Uz vienu vienīgu rītu izspēlējot kungu, kas noslēdzas ar iekāpšanu atpakaļ kalpa livrejā. Zvans no oligarha, kas gaida šoferi, saliek visu atpakaļ vecajās vietās.
Ostermeiers žurnālam Theater der Zeit stāsta, ka viņam tomēr bijušas iekšējas problēmas būt režisoram, ar kura darbu tiek atklāts Maskavas Nāciju teātris, pēc tam, kad viņš redzējis sižetu ar Putina klavieru spēlēšanu. Un tad viņš sarunā pārslēdzas uz aktieri Jevgeņiju Mironovu, kurš bijis spiests doties Putinam līdzi uz televīzijas pārraidi, kur četrarpus stundu garā šovā tika runāts ar Krievijas tautu, kuras viena daļa sēdēja studijā, kamēr cita bija paguvusi iziet ielās un laukumos. «Mironovs gribēja tikt vaļā no šī pienākuma, taču tas viņam neizdevās. Pēc tam aktieris vairs nebija nekam derīgs, un mēģinājums bija jāatceļ, lai gan tas bija ļoti svarīgs, jo notika īsi pirms pirmizrādes. Tas bija atstājis uz viņu ļoti smagu iespaidu.»