Noturēja akadēmiskā dzīve
Emīls uz Lielbritāniju prestižākas izglītības meklējumos - vismaz tā viņš toreiz uzskatīja - devās 2007. gadā uzreiz pēc vidusskolas beigām. Vietu viņš sev atradis Lenkasteras Universitātes Socioloģijas nodaļā, kurā specializējies jautājumos, kas skar zinātnes un tehnoloģijas ietekmi uz sabiedrību un tās attīstību. Tur ieguvis gan bakalaura, gan maģistra grādu, un tūlīt pabeigta būs arī doktorantūra. Ar iegūto izglītību viņš ir ļoti apmierināts, bet toreiz nav bijusi izpratne, kā izmērīt augstskolu kvalitāti. Tagad Emīls ir pārliecināts, ka arī Latvijā viņam būtu bijuši ļoti kompetenti pasniedzēji. Pieredze ārzemēs gan devusi neatkarību, jo, palicis Latvijā, puisis, visticamāk, būtu turpinājis dzīvot pie vecākiem. Ārzemēs kopumā pavadīti aptuveni septiņi gadi.
Iemesls, kāpēc Emīls Latvijā nav atgriezies agrāk, ir tieši lielā iesaiste akadēmiskajā vidē. Paralēli mācībām viņš strādājis gan pētniecības institūtā Lielbritānijā, gan paralēlos darbos Latvijā, tulkojot dažādus darbus. Turklāt ar Latviju saikne nav zudusi arī tāpēc, ka kopš pagājušā gada aprīļa iesaistījies projektā, tā ietvaros gūta arī darba pieredze Rīgas Ekonomikas augstskolā un Latvijas Universitātē. Emīls arī stāsta, ka tajā vidē bija jau iedzīvojies - bija draugi, sociālā dzīve -, taču vēlējies arī atgriezties Latvijā pavisam. Galvenokārt tāpēc, ka gribējis paņemt pauzi no akadēmiskās dzīves. Viņš arī nenoliedz, ka dzimtenes ir pietrūcis. Īpaši viņam simpatizē Rīga - ir tā apziņa, ka liela pilsēta, bet tajā pašā laikā to ir iespējams izstaigāt. Turpretī lielajās pilsētās Lielbritānijā bijusi nospiedoša sajūta.
Tramplīns, lai atspertos
Pēc prestižas izglītības tiecies arī Aleksejs, tāpēc 18 gadu vecumā devies studēt uz Jorkas Universitāti Lielbritānijā. Viņam tolaik bijis nepieciešams izaicinājums. Par savu jomu viņš izvēlējies ekonomiku un finanses, un šajā laikā iegūts ne tikai bakalaura, bet arī maģistra grāds grāmatvedībā un finanšu menedžmentā. Puisis studējis arī Londonā. Darbu atradis kompānijā, kurā strādāts ar finanšu informāciju.
Atšķirībā no Emīla Aleksejs līdz galam iedzīvojies sabiedrībā īsti nebija. Vairākums draugu arī bijuši uz Lielbritāniju atbraukušie. Puisis skaidro, ka tur sabiedrība, no vienas puses, ir atvērta, bet, no otras puses, neļauj svešiniekam iekļauties. Aleksejs arī stāsta, ka pastāvējusi iespēja, ka viņš tur paliek uz dzīvi, bet tajā pašā laikā visu laiku domājis par Latviju. Posmu, ko dzīvojis ārzemēs, viņš uzskata par tādu kā tramplīnu, lai atspertos un pēc tam dzīvotu te. Tāpēc arī agrāk nav atgriezies - vēlējies uzkrāt zināšanas un pieredzi, kas arī izdevies.
Ar 1000 eiro pietiek
Abi puiši par programmu uzzinājuši no draugu un radu ieteikumiem. Emīls gan atzīst, ka pirmajā brīdī, pētot konkursa nosacījumus, domājis, ka diez vai viņam ir ko piedāvāt, taču rezultāts izrādījies labs. Savukārt Aleksejs uzskatīja, ka Latvijā valsts pārvaldē lieti noderētu speciālisti ar ļoti labām valodu zināšanām. Rezultātā abi puiši izturējuši atlasi un nu pilnībā atgriezušies Latvijā. Emīls ieguvis darbu Fiskālās disciplīnas padomē, savukārt Aleksejs strādā Lauku atbalsta dienestā. Turklāt puišiem darbs tiešām patīkot, tas izrādījies pat interesantāks, nekā sākumā domāts. Aleksejs gan atzīst, ka sākumā bijis nedaudz apmulsis. Viņa izglītība vairāk saistīta ar grāmatvedību un finanšu menedžmentu, bet strādāt vajadzējis audita departamentā. «Pirmās dienas es nezināju, kur es varu izmantot savas zināšanas, bet pēc kādas nedēļas, pirmkārt, sapratu, ka darbs ir ļoti interesants un daudzpusīgs, un, otrkārt, sapratu, ka man ir ko dot,» stāsta puisis. Patlaban Aleksejs ir atbildīgs par lauksaimniecības politikas ieviešanu un kontrolē to, lai šī politika tiktu realizēta efektīvi, paralēli domājot, kā to uzlabot.
Tikmēr Emīls Fiskālās disciplīnas padomē nodarbojas ar informācijas un dažādu datu analīzi, lai septembrī varētu izdot uzraudzības ziņojumu, - principā tā ir pētniecība. Šo gandrīz divu mēnešu laikā darbs aizvien vairāk iepatīkoties. Puiši gan atzīmē, ka abas darba vietas īsti salīdzināt nevar - Alekseja kolēģu loks sasniedz pat astoņus simtus, savukārt Emīls strādā trīs cilvēku komandā.
Par darbu jaunieši, protams, saņem arī algu, un tās apmēru viņi zināja jau pirms pieteikšanās. Valsts kanceleja, izsludinot konkursu, jau pašā sākumā uzsvēra - 1000 eiro pēc nodokļu nomaksas. Toreiz Dienai tika skaidrots, ka tā ir optimālā summa, lai ārzemēs dzīvojošie latvieši vispār apsvērtu iespēju atgriezties un strādāt Latvijā. Te puišu domas dalās. Emīls atzīst, ka tas tomēr bijis nozīmīgs faktors un, ja tiktu piedāvāta divas reizes mazāka summa, viņš varbūt nepieteiktos, savukārt Aleksejs stāsta, ka naudai nebija nekādas nozīmes. «Jau Anglijā es sāku strādāt, lai iegūtu pieredzi, un tāpat šeit Latvijā - gribu iegūt pieredzi, lietot savas zināšanas, satikt dažādus cilvēkus,» norāda Aleksejs. Viņš arī piebilst, ka, iespējams, citiem, kas uz ārzemēm aizbraukuši tieši naudas pelnīšanas nolūkos, ar šādu summu nepietiktu, lai atgrieztos, bet tāds nekad nav bijis viņa mērķis.
Savukārt Emīls uzskata, ka nepieciešama ir vienkārši stabilitāte, īpaši tad, ja mainīta tiek ierastā dzīve: «Ir šī drošā sajūta, ka vismaz kādu laiku varu neuztraukties par naudu. Tas gan nav svarīgākais, bet tas ir papildu bonuss.» Puisis gan piebilst, ka bez vēlēšanās braukt atpakaļ un ieguldīt savu darbu Latvijas labā nekas nesanāktu.
Uzlabot valsts pārvaldi
Viens no sava veida netiešajiem uzdevumiem jauniešiem ir ienākt valsts pārvaldē arī ar jaunām idejām un savu skatījumu no malas. Kā skaidro Aleksejs, pēc programmas beigām gada noslēgumā plānots dot savus ieteikumus gan attiecīgajām iestādēm, gan valsts pārvaldei kopumā. Tas arī esot bijis viens no izaicinājumiem šajā programmā - ar savu pieredzi no malas novērtēt situāciju un sniegt rekomendācijas, lai valsts pārvalde strādātu ātrāk, efektīvāk un labāk. Tāpēc katru mēnesi visi seši jaunieši tiekas, lai pārrunātu savas idejas un novērojumus. Arī attieksme no kolēģiem, vadības un Valsts kancelejas esot ļoti profesionāla, un ieteikumi tiek ņemti vērā jau tagad.
Runājot par to, kas notiks gada beigās, kad programma noslēgsies, puiši atbild diplomātiski: «Iespējas būs atkarīgas no tā, vai sevi pierādīsim, vai mūsu pienesums būs tā vērts.» Aleksejs atzīmē, ka viss atkarīgs arī no pašiem, vai būs vēl kaut kas, ko varēs piedāvāt, valsts pārvaldē strādājot. Un viņš redz, ka vēl ir daudz darba, ko darīt, - uzlabošanas process nekad neapstājas.
Savukārt, runājot par jau tālākiem nākotnes plāniem, puišiem konkrētas atbildes nav. Abi neizslēdz iespēju, ka kādreiz varētu strādāt arī ārpus Latvijas, bet šobrīd par to domāts netiek. Viņi gan piebilst, ka to varētu attiecināt uz lielu daļu Latvijas sabiedrības un tas, ka viņi jau kādu laiku ir dzīvojuši ārzemēs, nenozīmē, ka viņiem pastāv lielāka iespēja tur arī atgriezties.
Seši desmit vietā
Lai gan sākotnēji plānots bija programmā iesaistīt 10 jauniešu, tas nav izdevies. Kā Dienai skaidro Valsts kancelejas pārstāve Zane Ozola, maksimālais iespējamais stažieru skaits, kas paredzēts Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānā, tiešām ir 10 jauniešu gadā, taču būtiskāk bijis atrast iestāžu vajadzībām atbilstoši kvalificētus jauniešus, kas varētu veikt visas nepieciešamās funkcijas un nebūtu mākslīgi jārada amata pienākumi. Kopumā tādi bijuši seši jaunieši. Tikmēr publiskajā telpā parādījusies arī informācija, ka tieši nepietiekamie naudas līdzekļi lieguši darbā pieņemt desmit jauniešu. Respektīvi, plānots bija maksāt stipendijas, bet vēlāk secināts, ka valsts pārvaldē tas nav iespējams un jauniešiem jāmaksā darba alga. Savukārt tā ietver arī sociālo nodokli un visus pārējos nodokļus, tāpēc naudas vienkārši bijis par maz desmit cilvēkiem.