A.Žagara pirmiestudējumam, kas tapa radošajā komandā kopā ar toreizējo LNO galveno diriģentu Ģintaru Rinkeviču, scenogrāfu Andri Freibergu, kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku, horeogrāfi Elitu Bukovsku, gaismu mākslinieku Kevinu Vinu-Džonsu un video mākslinieci Katrīnu Neiburgu, bija lemts piedzimt uz unikālas brīvdabas skatuves Latvijas Nacionālās operas viesizrādēs vasaras festivālā gleznainajā Dalhallas kaļķakmens karjerā Zviedrijā. Pašas dabas radītā vietā, kur milzīgo bedri klintī kādreiz izsitis meteors.
Jaunas balsis
Iemesli uzmanības fokusēšanai uz Klīstošo holandieti bija jaunas Zentas gaidīšana - skaistajā, grūtajā lomā debitēja LNO soliste Aira Rūrāne. Turklāt vēl uz izrādi vilināja spožu viessolistu balsis. Īpaši jau pieredzējušais somu dziedātājs Jāko Rihenens Zentas tēva Dalanda lomā, kura brīvi plūstošais, sulīgais, varenais kā ziemeļu daba bass bija izrādes īpaša virsvērtība. Viņš bija arī organisks skatuves tēlā, bet vokālajā spēkā - bīstams konkurents operas titulvaronim Egīlam Siliņam, kurš «ņēma» ar skarbu vīrišķību, baritonālo vokālo krāsu un meistarību, tomēr varētu vēlēties sulīgākas, atvērtākas diapazona apakšas. Zentas līgavaiņa mednieka Ērika atveidotājs Roberts Čefins - amerikāņu tenors ar tīkamu tembru un stabilu vokālo skolu - pārliecināja gan vokāli, gan aktierspēlē.
Jaunais, daudzsološais lietuviešu diriģēšanas talants Modests Pitrens, gluži negaidot, izrādījās glābējs, kurš, par spīti dažu solistu mākslinieciski nevienmērīgam sniegumam un pat uzkrītoši redzamām kļūmēm, spēja vērst izrādi vienotā un saviļņojošā veselumā. Diriģentam izdevās ne tikai precīzi koordinēt, bet arī iedvesmot orķestri, liekot tam skaņās gleznot gan vētras sabangotu jūru, gan tautas sadzīves un darba ainas, gan apmātību un vētras, kas risinās operas galveno varoņu sirdīs un prātos. Viņa vadībā orķestris pēc pavisam nelielas apmulsuma pauzes, kuru daļa klausītāju varbūt pat nepamanīja, kā prasmīgs koncertmeistars pianists «noķēra» Stūrmaņa dziesmu un ātri izlīdzināja zvalstīgo ritma «kuģojumu», kad Oļegam Orlovam kļūmīgi gadījās sākt dziedāšanu nevietā, pāris taktu par agru.
Vai drīkst riskēt?
Diemžēl ne viss ir diriģenta varā. Tas, ko viņš nevarētu pat pie vislabākās gribas, bija - glābt Zentu. Airas Rūrānes izpildījums svētdien, sākot ar slaveno otrā cēliena balādi un beidzot ar operas finālu, liek nopietni un ar lielām bažām jautāt, vai šī vispār ir viņas loma? A.Rūrānes bagātīgais, krāsām un emocionālām niansēm piesātinātais soprāns, kuru pagājušajā sezonā apbrīnojām titullomā A.Dvoržāka operā Nāra, šoreiz nelika vilties tikai vidējā reģistrā. Tas neticami pārvērtās visās vietās, kur Vāgnera operas partitūrā tuvojās augstās notis. Tās skanēja saspringti, spiedzīgi un likās ar pēdējiem spēkiem izspiestas, zaudējot kontroli pār intonāciju. Pat tas ne vienmēr izdevās - dueta «augšām» spēka vairs nepietika. Iespējams, ka tas ir tikai neveiksmīgs gadījums. Gods kam gods, dziedātāja to kompensēja ar koncentrētu skatuves tēlu, ar aktierspēli, kurai skatītājs notic. Neveiksmes gadās ikvienam. Iespējams, iemesls bija milzīgais stress pirms atbildīgās debijas. Vēl arī gluži objektīvs fizisks pārgurums, jo, izrādās, dienu iepriekš, soliste dziedājusi operā Grācā.
Tomēr ir jājautā, vai ārkārtēji grūtā Zentas loma nav uzdevums, kurš ir pāri A.Rūrānes spēkiem? Vai viņa var (drīkst) to dziedāt tagad? Vai varēs vēlāk, jau citā kvalitātē? Vai tā maz vispār ir piemērota A.Rūrānes skanīgajai, tomēr būtībā liriskajai balsij? Vai loma nav dziedātājas balsij bīstama, kaitīga? Vai drīkst ļaut jaunai, perspektīvai dziedātājai tā riskēt? Ir pilnīgi skaidrs, ka Zentas partijas plašais, dramatiskas augstās notis akcentējošais diapazons komplektā ar Vāgnera specifisko pieeju dara šo lomu īpaši grūtu. Te jāatkārto banālā, vispārzināmā aksioma, ka Vāgners nemīlēja un nežēloja dziedātājas, sevišķi jau soprānus. Tas tikai aktualizē iepriekš uzdotos jautājumus. Tie skan vienkārši un ir ļoti konkrēti, bet atrast pareizo atbildi šobrīd ir grūti. Varbūt pat pāragri. Optimisma stiprināšanai der gadījums, kā operas Aīda izrādē Milānas La Scala jau pēc pirmās ārijas publikas izsvilptais Radamess - Roberto Alanjs - nosprieda, ka šī acīmredzot nav viņa loma. Taču drīz vien tieši Radamesa lomā slaveno tenoru uzaicināja Ņujorkas Metropolitēna opera. Publika rīkoja ovācijas…
Tomēr, tomēr. Dziedātājs pats arī ir mūzikas instruments. Uz spēles ir dziedātājas balss un nākotne. Vai likme nav pārāk augsta? Kas par to atbild? Vai tikai mākslinieks pats? Kādus secinājumus no šīs mācības izdara Operas mākslinieciskais birojs? Ko par to domā vokālie pedagogi, un vai viņos ieklausās? Kamēr tiek drukātas šīs rindas, Operā atkal rit Klīstošā holandieša izrāde. Dziedātāji tie paši. Jūlijā LNO rādīs iestudējumu viesizrādēs Operas dienās Kuresārē, Sāremā salā. Kura būs Zenta?