Šie vārdi no Ziemassvētku lasījumiem Mateja evaņģēlijā mani vienmēr ir satriekuši. Vēl jo vairāk - izraisījuši iekšēju protestu. Iespējams, reliģijas zinātnieki un vēsturnieki tos skaidrotu pavisam citādi, taču tie ir tik mūsdienīgi, tik ļoti cilvēciski, atklājot mūsdienu vīrieša iekšējo būtību - izvēli starp mīlestību un aizvainojumu, starp drosmi un gļēvumu, atbildību un nodevību. Galu galā - starp dzīvību un nāvi.
Situācija pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu ir tipiska - pēkšņi uzzinot, ka viņa līgava gaida bērnu, un nejūtot savu līdzdalību tā tapšanā, vīrietis pirmajā brīdī ir šokēts un nolemj bēgt. Turklāt klusi, slepeni, pa nakts tumsu, visas pasaules priekšā apliecinot, ka viņš nav vainīgs šajā grēkā. «Negribēdams darīt viņai kaunu,» - kaut gan tā sauktais apkaunojošais fakts jau ir noticis, bērniņš ir sācis savu garo un grūto ceļu no aizmūžiem. Sieviete šādā situācijā ir kā dzīvības laiva, kura nedrīkst izmest no sevis pasažieri. Viņa drīkst tikai nogrimt pati, līdzi sev bezdibenī aiznesot arī bērnu. Vēl jo vairāk - Galilejas meitenei Marijai šāda atstātība nozīmēja tikai vienu - nosodījumu, izstumšanu no ģimenes, no sabiedrības, nomētāšanu ar akmeņiem, galu galā, nāvi. Briesmīgi iedomāties, kā viņa justos, vēl briesmīgāk - ka līdzi viņai no cilvēku rokas vēl pirms piedzimšanas ietu bojā arī dēls Jēzus, pasaules Pestītājs.
Tik daudzi vīrieši šajā situācijā tik tiešām rīkotos tā, kā to gribēja darīt Jāzeps, taču evaņģēlijā tālākais stāsts nav tik dramatisks. Sapnī redzētā eņģeļa pamudināts, Jāzeps nolemj uzņemties atbildību par māti un bērnu, kļūt par visgādīgāko audžutēvu Jēzum un balstu Marijai - gan ceļā uz Bētlemi, gan bēgot no ķēniņa Hēroda dusmām uz trimdu Ēģiptes zemē. Tradicionālajā Ziemassvētku ainiņā Bētlemes kūtiņā redzami viņi abi, Jāzeps un Marija, aizkustinošās rūpēs noliekušies pār kuslo bērniņu silītē.
Vīrietis izdara savu izvēli par labu bērna piedzimšanai, kā to jau ir izdarījusi sieviete. Protams, Dievs nekad nebūtu pieļāvis pazudināt savu Dēlu pirms pestīšanas ceļa pabeigšanas, taču neviens mums nevar liegt domāt, ka tieši Jāzepa cilvēciskā izvēle ir tā, kas ir dāvājusi mums Ziemassvētkus.
Vai Ziemassvētki mums visiem nav mūžīgā izvēle starp dzīvību un nāvi, starp glābšanu un pazudināšanu, starp bezcerīgām skumjām un cerību? Arī tad, kad tie tik maz līdzinās tradicionālajiem, saldajiem pastkaršu Ziemassvētkiem kā šogad, kad nav ne sniega, ne sala, kad kājas grimst dubļos, sejā sitas nemīlīgas lietus šaltis. Kad mānīgais spožums ar saviem džinglbelliem un Ziemassvētku vecīšiem ir tik grūti samērojams ar patieso dzīves realitāti Latvijas laukos un mazpilsētās. Kad domas arvien uzmācīgāk kavējas arī pie tiem svešumā aizgājušajiem latviešiem, kam Latvija šajos Ziemassvētkos ir tikpat tāla un nereāla kā Bētleme.
Bētlemes silītes attēls jau no seniem laikiem ir kā ideālais Visuma harmonijas modelis. Tās ir Mājas: māte, tēvs, bērns, pār kuriem līst visuvarenā Dieva gaisma. Tikai šī svētākā trīsvienība veido Ziemassvētkus. Ja kādas no šīm trijstūra virsotnēm trūkst, māja sašķobās, jumts tek, valstis iet bojā un pasaules gals šķiet pavisam tuvu. Un tad ir vienīgā cerība, ka nāks kāds galdnieks Jāzeps, kas izdarīs savu izvēli par labu dzīvībai, par labu mīlestībai pret savu līgavu Mariju, un kādās mājās atkal atmirdzēs jaundzimušā bērna gaisma, kas glābs pasauli.