Mani vecāki, abi strādājošie (skolā) pensionāri, ir zaudējuši darbu. Mana māsa, valsts iestādes darbiniece, katru nedēļu saņem citādu vēsti. Pēc vienas tādas ziņas - ka viņas reģionālā iestāde vispār tiek likvidēta - jau kopā ar kolēģiem bija devusies atvadu pārgājienā Pierīgas purva takās. Kamēr brida takas, tikmēr rīkojums tika atcelts.
Mana avīze? Paši jau zināt. Kad draugi jautā: «Kas jums tur, Dienā, notiek?» pagaidām varu atbildēt vienīgi - tagad kolēģi sveicinās igauniski. Tere! - viņi man saka.
Pat zemenes, nelietes, šovasar piešmauca. Pagājušajā gadā ēdām, saldējām, pārdevām. Kad tas viss apnika, turpat dobēs ar ogām kāvāmies. Sula šķīda caur pirkstiem, matiem un gar vaigiem. Šogad zemenes pazuda, vēl īsti nesākušās. Netika ne vēderam, ne saldētavai.
Sliktās ziņas neskar vienīgi mūsu ģimenes lielās meitenes. Lucy in the Sky with Diamonds no viņu istabām dārd kā dārdējis. Bet meitenēm vecums tāds - agrie un vēlie padsmit. Drusku apskaužu, un drusku kaitina. Ne jau bītli, bet tas, ka nekas cits nav prātā. Un vairs negrib uz laukiem. Savējās aizdzinām ar dzīšanu. Pirmā vasara tāda, agrāk skrēja pašas.
Man savukārt vasara Rīgā sāk šķist izniekots laiks. Kādā pēcpusdienā abas ar Bellu aizejam uz Nordeķu parku. Smiltis putekļos, pavasara draugi pazuduši, slidkalniņi sakarsuši. Bella apdedzinās. Vienīgais glābiņš parka kafejnīcā. Kad pavasarī to atklāja, sev tipiski jau domās zvanīju pašvaldības policijai, lai brauc iztrenkāt dzērājus. Tomēr tagad redzu, ka dzērāji no plastmasas maisiņiem dzer citur parkā. Kafejnīcā, kur apkārt smaržo tikko pļauta zāle, ar sidru sēžu es.
Kāds sanesis liepziedus manā guļamistabā. Smaržo saldi un vasarīgi. Pat ja tēju ziemā nedzeršu, jo es esmu pārliecināta kafijotāja, kafiju dzeru arī vēlos vakaros un naktīs, kad neguļu. Tik un tā zāļu tēju vākšana jūlijam piestāv un iepriecina pat tik nedrošās vasarās kā šī.
Vēl jānosargā ķirši no strazdiem un jāatrod meža aveņu vietas. Pēc tam? Savos laukos esam pieci pieauguši cilvēki, un neviens no mums īsti nezina, ko darīs rudenī.