Informācijas brīvības partizāni, kas caur portālu WikiLeaks šoreiz noplūdinājuši ASV Valsts departamentam piederīgu slepeno dokumentu blāķi, acīmredzami darbojas pēc tehnoloģiskā imperatīva principa. Viņi to dara tāpēc, ka to var izdarīt, un moralizēšana par gaidāmo kaitējumu konkrēto nedarbnieku gadījumā ir krietni novēlota, bet principā - lieka. Ne jau par morāli vai jebkādiem principiem, ieskaitot vārda brīvību, šeit ir runa. Vienkārši ir atradušās sistēmiskas kļūdas slepeno dokumentu mūsdienīgajā apritē jeb informācijas drošības jumts acīmredzami ir ar sūci (angliski leak nozīmē «noplūde»). Un būtu naivi cerēt, ka datu caurumam apakšā ar virtuālo spainīti neatradīsies attapīgs zellis, kas Džūljena Asanža gadījumā izrādījies principiāls skandālists, nevis salīdzinoši jauks latviešu Neo.
WikiLeaks «vēlreiz un krietni vairāk par to pašu» plūdos vērā ņemamu faktu nav daudz. Iedzeltenajā informācijas plūsmā salīdzinoši necilā Latvijas gadījuma «skandalozie atklājumi» vispār ir kuriozi. Proti, tā lielā cerētā piedauzība acīmredzot ir domāta tajā, ka Amerikas diplomāti darbojušies arī Latvijas interesēs, un viņu novērojumi un secinājumi par šeit notiekošo ir visnotaļ atbilstīgi realitātei. Asanža kungs izdarījis nelūgta reklāmista darbu: izrādās, ka amerikāņi tur vārdu, un Baltijas stratēģiskās intereses tiek aizstāvētas augstā līmenī, mūsu ģeopolitiskās bažas tālāk tiek komunicētas atbilstīgi un skaidri, bet mūsu sociālās un politiskās aktualitātes ASV valdībai tiek izklāstītas smalki un savlaicīgi. Ko gan vairāk vēlēties?
Tāpat par iedragājošu kompromatu nenosauksi tiešām ievērības cienīgo faktu par Ziemeļkorejas psihopātiskās valdības Irānai pārdotajām raķetēm. Līdz ar citiem jau zināmajiem šis ir vēl viens pamatīgs arguments par labu līdzšinējai ASV un sabiedroto politikai pret Irānu, Ziemeļkoreju un kodolatbruņošanos, bet ASV Kongresa «viensētniekiem» no Tējas kustības - atgādinājums par globalizēto realitāti, kas nevērību pret sevi nepiedos. Lai gan ieinteresēts vērotājs nule sevišķi nepatīkami aktualizētajā Korejas situācijā gana labi notiekošo varēja nojaust tāpat, WikiLeaks noplūdes dati vēl vairāk uzsver Dienvidkorejas labo gribu cilvēcīgam, nevardarbīgam attīstības scenārijam un gatavību maksāt par savas sašķeltās tautas apvienošanos. Krietni ļaudis, un amerikāņi tiem palīdz, bet Asanžs Ķīnas neviennozīmīgi vērtētajiem spēlētājiem pie šā politiskā pokera galda aiz to mugurām miedz ar aci. Ja ne vairāk, tad neglīti.
Tas nenozīmē, ka jāpiever acis uz cilvēka nolaupīšanu, spīdzināšanu vai citām nejaucībām, kas arī atklājas WikiLeaks pilēšanā, bet, atvainojiet, tie tomēr ir kāzusi ceturtdaļmiljona dokumentu gūzmā. Ja Asanžs būtu piestrādājis pie šo plūdu izkāšanas un redakcijas, sanāktu laba pētnieciskā žurnālistika. Bet izmēram šai pasaulē acīmredzot ir nozīme.