Lasot pārliecinājos, ka naudu nebiju nometis velti zemē. Grāmata, jau izlasīta, ieņēma savu vietu manā plauktā blakus Sjū Taunsendas, Ingrīdas Nollas, Italo Kalvīno un tā paša Arto Pāsilinnas darbiem. Uzrakstīju un izbrīnēts ievēroju, ka gandrīz visus manis minētos autorus varētu apvienot žanra apzīmējums - t. s. blēžu romāns (angļu valodas termins - picaresque novel), latviešu literatūrā visai rets zvērs, atmiņā nāk tikai V. J. Gregri (V. Grēviņa un J. Grīna) Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā, A. Upīša Pa varavīksnes tiltu, Dz. Soduma Blēžu romāns 1943-1944, nu, varbūt Otto Ozola Latvieši ir visur.
Dīvaini, ka, manuprāt, rakstniekam tik daudzsološais žanrs, kam kūmās stāvējuši gan Apulejs, gan Lesāžs, pat T. Manns ar Avantūrista Fēliksa Krula atzīšanos, latviešu literatūrā ir tik pasvešs. Labi, latviešu tauta esot zemnieku tauta (tā runā), un mūsu literatūra ir, teiksim tā, visai piezemēta...
Bet zviedri? Gandrīz divi simti gadus nodzīvojuši bez kariem, revolūcijām kā nieres taukos, un pēkšņi kāds zviedrs (tiesa, literārs tēls) ņem un izdzīvo, turklāt aktīvi ņemot līdzdalību, vai visos XX gs. notikumos! Vienīgā versija, kas nāk prātā, - Zviedrijas kaimiņzemē mītošais soms Arto Pāsilinna un viņa kaitinošie panākumi.
Kas tad īsti ir sastopams šī romāna apm. 430 lapaspusēs? Autora dzimtenē Zviedrijā romānā aprakstītajā laika nogrieznī nenotika gandrīz nekas - par savas tēvzemes uzvedību Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tā autors izmanīgi klusē, ļaujot savai veiklajai spalvai aizvest varoni tālu pasaulē. Un kādu ainu mums rāda autors? Virkne vēsturisku personu - Staļins, Mao, Franko, F. Rūzvelts, Einšteins -, piecdesmit miljonu zviedru kronu ērti pārvietojamā ratiņsomā, sprādzieni, vairāki līķi, ironiska pasaules vēsture simts gadu garumā, vārdu sakot, viss vai gandrīz viss, kas nepieciešams lasītāja uzmanības piesaistei. Tā, notrallinājis, manuprāt, visai slavinošu dziedājumu gan «blēžu romānam», gan šo pārdomu iniciētājam J. Jūnasonam, pievienošu dažus darvas pilienus...
Šaubīga man šķiet visa tā gulaga epizode... Nu neticu, ka «zeki» Vladivostokas ostā iekrāva ārzemju kuģus, ka ieslodzītais Herberts nometnē valkāja mēteli, ka 1953. gadā, Korejas kara laikā, KTDR zemnieki varēja atļauties tik bagātīgi pacienāt bēgļus, - neticu, un viss!
Vēl - bet tur pie vainas būs gan visnotaļ teicamā tulkotāja, gan redaktore - izlasīju, ka ASV prezidents Franklins Rūzvelts 1945. gadā ārstējās un nomira Gruzijā... (Te acīmredzami sajaukta Gruzija un ASV pavalsts Džordžija, kur Vormspringsā F. Rūzvelts jau minētajā gadā patiešām nomira.)
Šķiet, latviešu lasītājam interesanti būs uzzināt, ka autors zina, kur atrodas mūsu Rīga - Zviedrijā zagtu automašīnu galamērķis - latvieši ir visur!