Novembrī par to pārliecinājos pati - jā, pat Čīles pierobežas pilsētiņā Taknā, pat vienkāršās ēstuvēs Limā ir bagātīgas ēdienkartes un gards ēdiens. Čīlieši brauc uz Taknu iepirkties un noteikti arī paēst - ne tikai tāpēc, ka lētāk nekā savā zemē, bet arī tāpēc, ka lielisks ēdiens. Santjago, Valparaiso un Laserenā viena no populārākajām restorānu ķēdēm ir tieši ar Peru virtuvi.
Peru virtuve man lika arī turpināt domu par piemērota nosaukuma meklēšanu ēdieniem. Lieliskās Andu kalnu graudzāles kinua jeb kinoa putras restorānos tiek sauktas par kinoto (pie mums nopērkamos kinoa putraimus tulkotājs uz to iepakojuma nodēvējis par kvinoju, ar tādu vārdu gan kinoto neizvārīsi). Peru un Čīlē ir lielas itāļu kopienas, viņi šīm zemēm devuši savu darbu un dāvinājuši pieminekļus, iemācījuši arī vienu otru savu ēdienu. Lūk, kinoto ir risoto brālis un man garšo labāk nekā risoto. Ne velti viens no maniem pirmajiem produktu pirkumiem, jau esot Latvijā, bija kinoa paciņa.
Tas būtu viens ceļš ēdiena nosaukšanai - pielāgot kādu starptautiski pazīstamu nosaukumu savas zemes produktam. Taču parastāks ceļš, protams, ir lietot savu nosaukumu - lai pasaule piemērojas tam. Peru lielākais pienesums pasaulei ir seviče (ceviche, arī seviche). Tā ir jēla zivs, kas marinēta laima vai citrona sulā. Kečvu un inku valdniekiem skrējēji nesa jēlas zivis no Klusā okeāna piekrastes uz Atakamas tuksnesi un kalniem, arī tagad tuksneša restorānos droši var ēst seviči, to gan nepiegādā skrējēji, bet gan īpašie saldētājauto. Sevičes ir ārkārtīgi populāras, japāņu kopienas iespaidā sevičēm bez zivīm izmanto arī gliemenes, garneles un citus jūreņus. Īpašas sevičērijas piedāvā pamatā tikai šo ēdienu, restorānos tā ir izplatītākā uzkoda. Profesionāli pavāri arī Latvijā zina, kā gatavo seviči. Nosaukums ieviesies vispirms Latīņamerikas spāņu valodā, pēc tam citās valodās.
Toties tādam ēdienam vai produktam, kas mums jau pazīstams, vārdu nevajadzētu dot par jaunu. Piemēram, mums vajadzētu sakārtot savu attieksmi pret iesmu ēdieniem un to pašu ēdienu nesaukt te par šašliku, te kebabu, te brošeti. Peru es tomēr iemācījos, kā vietējie sauc jūrascūciņu. Tās ir mājdzīvnieki jau piecus tūkstošus gadu un pirms liellopu un cūku ieviešanas bija svarīgākie gaļas lopiņi, arī tagad tur gadā apēd vairāk nekā 22 miljonus cūciņu. Limas Svētā Franciska konventa ēdamzālē un Kusko katedrālē ir Markosa Sapatas gleznotie svētie vakarēdieni, kur Kristum priekšā nolikta cepta jūrascūciņa. Ja Kristus varēja, es arī varu. Iemācījos nosaukumu, atradu restorāniņu, apēdu kājiņu. Aha, garšīga gan.