Tuvojoties liktenīgajiem četrdesmit, Jūlijas orbītā joprojām apgrozījās diezgan daudz vīriešu. Viņa lepojās, ka vairs netraucas viņus piesavināties, mainīt un audzināt, viņa vairs nealkst neticīgos, arī sevi, nosodīt, vairs necenšas nevienam izdabāt. Skatoties no nāves punkta, viņai šķita, ka nav bijis nekā tāda, par ko tik stipri būtu varējusi lepoties vai priecāties.
Jūlijas dzīvē vīrieši vienmēr ir bijuši svarīgi un veidojuši neapšaubāmu draugu daudzumu. Viņai nepatika draudzēties ar sievietēm. Vēlēdamās izkratīt sirdi, viņa daudz labprātāk izraudzījās kādu geju, kura saasinātā pasaules uztvere nodrošināja spēju analizēt sīkākās jūtu nianses, kuras visu apņem, - bezcerīgi nepiesātināmās mīlestības slāpes viņai vienmēr bijušas tuvākas nekā pašas dzimuma draudzeņu darīšanas. Sieviešu sabiedrībā Jūlijai nepatika ne aprunāt, ne klačoties. Klačojoties par ģimeni - laulātajiem, bērniem; mazbērniem -, viņai nebija kur iejaukties starpā, jo bija rūdīta vientuļniece. Viņa nevarēja pievienoties arī niknajām vīriešu nīdējām, jo, raugi, stipro dzimumu viņa cienīja, no feministēm vairījās un viņu uzskatiem nepievienojās, bet vairāk par visu viņa necieta intelektuāles, kuras pļāpā par postmodernismu, strukturālismu vai hermeneitiku.
Savus esības jēgas meklējumus Jūlija neuzskatīja par filozofiju, viņa drīzāk gan to dēvēja par ticēšanu un labprāt atkārtoja, ka tad, ja viņai būtu vīrieša veidols, būtu kļuvusi par mācītāju. Tad, neviena nesaistīta, visu pat uzmundrināta, viņa būtu mēģinājusi tuvināties abstrakcijai, kuru joprojām sauc par Dievu. Vienīgā sieviete, ar kuru viņa varēja parunāties par būtiskām gara lietām, bija Aurēlija, bet tā bija ieguvusi zaļo karti un devusies uz Ņujorku meklēt laimi.
Jūlijai nepatika draudzēšanās ar sievietēm vēl arī tamdēļ, ka jutās vienlīdzīga ar vienlīdzīgām no tās pašas sugas, tās pašas asins, ar to pašu enerģētisko slodzi un vienādu magnētisko polu. Kopā ar Ievas meitām Jūlijai pietrūka koķetērijas, flirta, spriedzes un elektrizētās, dzirksteļojošās gaisotnes, kāda vienmēr izveidojas, sastopoties ar vīrieti. Kopā ar sievietēm viņa kļuva pati sev neinteresanta. Bija žēl viņu kompānijā izšķiestās enerģijas, bet vienlaikus arī pavadītais laiks likās tukšs, gluži kā ūdens, kas domāts augļu koku dārza laistīšanai, bet to uzsūkušas tuksneša smiltis.
Jūlija varēja saderēt, ka sievietes savā starpā nav draudzīgas, viņas nav sirsnīgas un solidāras, pat pretēji - viņas ir skaudīgas, naidīgas un ļaunprātīgas intrigantes. Protams, viņa nebija gluži konsekventa un reizēm izturējās pretēji pašas sludinātajām likumībām - meiteņu vakaros vai reiba, pat aizgūtnēm pļāpāja par vibratoriem, kontraceptiķiem un sievišķīgo identitāti, klaigādama vēroja vīriešu striptīzu, kusa no atklāsmēm raidījumā No sirds uz sirdi un slacīja asaras no abpusējās savstarpējās viendzimuma, vienvirziena un vagīniskās sapratnes.
Tā nu reizēm viņa vārda tiešā nozīmē ar dūrēm sita sev pie krūtīm un centās pierādīt -ja esi piedzimusi par sievieti, liktenis tev lēmis būt par feministi. Visos pārējos gadījumos, ironiski smīnēdama, viņa mēdza sacīt, ka esot rūdīta maskulīniste, un zināja, ka vairumu sieviešu tas kaitina, toties patīk visiem vīriešiem.
(Turpinājums 18. oktobra numurā)