Īrijā, Lielbritānijā, Francijā, Nīderlandē un Skandināvijā demogrāfiskie rādītāji ir samērā labi, un šīs zemes spēj piesaistīt arī tām nepieciešamo imigrāciju. Austrumeiropa 90. gadu un pašreizējā dzimstības krituma dēļ ir problemātiska un cieš arī no izceļošanas. Tas ietekmēs Eiropas reģionālo attīstību, un jau var novērot, ka stabilizējas tikai apvidi ap pilsētām, lauki atpaliek gan demogrāfiski, gan ekonomiski. Tā ir ne tikai Austrumeiropas iezīme - tas redzams arī Dienvideiropas valstīs ar zemu dzimstību Itālijā un Spānijā.
Kā tas ietekmēs valstis tuvākajā nākotnē?
Dažviet iedzīvotāju skaits pieaug, un tur reģionālās atšķirības varētu mīkstināt, taču vispār notiks koncentrēšanās ap lielpilsētām. Valstīs ar negatīvu demogrāfiju ir jāsaprot: savus lauku apvidus attīstīt jūs nespējat. ES pēdējās desmitgadēs laukos iepumpēja lielu naudu cerībā, ka šie apvidi attīstīsies, un tās naudas tur vairs nav. Krīzes dēļ turpmāk tādas investīcijas nevarēs atļauties. Subsīdijām vajadzētu vairāk koncentrēties pilsētās un to apkaimē. Par lauku apvidiem jādomā, kā apgādāt ar precēm un pakalpojumiem tur novecojošo sabiedrību. Lauku izaugsme nav reāla.
Tā ir slikta ziņa Latvijai, kur daudzi savu identitāti saista ar zemi un laukiem.
Tas ir smags jautājums arī Vācijā, kur ir ciemati ar 100 iedzīvotājiem. Viņi pēdējos sešos astoņos gados ir zaudējuši līdz 25% iedzīvotāju, un ir paredzams, kad prom aizbrauks vai nomirs arī pēdējais iemītnieks.
Par izkūpējušajām dotācijām jāsaka: piedodiet, tā sanāca?
Subsīdijām ir bijis neliels vai nekāds efekts, un nākotnē naudas izlietojums ir jāplāno labāk.
Cik nopietna ir vācu attieksme pret demogrāfiju?
Vācijā ir kādi pieci demogrāfijas profesori, un pirms dažiem gadiem Rostokā izveidots arī Maksa Planka Demogrāfisko pētījumu institūts.
Vācijai tas nav daudz. Kāpēc tā?
Pēc Otrā pasaules kara demogrāfija kā zinātne bija ļoti diskreditēta. Nacisti demogrāfiju izmantoja nevēlamo sabiedrības grupu indentificēšanai, un pēc kara par demogrāfiju runāt vairs nebija politkorekti. Par šiem procesiem Vācijā atsākām runāt tikai pirms kādiem 10 gadiem. Līdz tam faktiski nebija nekādu diskusiju par dzimstības rādītājiem.
Kas lika tam pievērsties?
Turpmākajās desmitgadēs daudzi ciemati, kuros ir ap simt iedzīvotāju, izzudīs. Pie izaugsmes pieradušā sabiedrībā to apspriest ir ārkārtīgi grūti. Nav politiķa, kurš gribētu publiski pateikt: jūsu ciems izzudīs tuvākajos gados. Tomēr tas, ko viņi apjēdz, ir izmaksas: piegādāt preces un pakalpojumus dažiem gados vecākiem ļaudīm mazapdzīvotā apgabalā kļūst aizvien dārgāk. Tas ir mūsu piekļuves punkts viņiem, lai vispār runātu par demogrāfiju: ka nodokļu maksātāji «pa vecam» drīz vairs nevarēs atļauties.
Vai imigrācija ir īstais risinājums dzimstības kritumam?
Dzimstības kritumam nav tāda īstā risinājuma un pat ne risinājuma vispār. Imigrācija ir tikai viens no faktoriem, kas šo norisi var mīkstināt. Piektdaļai Vācijas iedzīvotāju ir t. s. migrācijas fons, un lielas grupas ir bez izglītības, bez darba un bez iespējas dot labumu sociālajai labklājībai, tāpēc ir grūti tautai paskaidrot, ka imigranti mums ir vajadzīgi - tikai mazākā skaitā un ar labāku izglītību. Vācija nav vienīgā zeme, kurai vajadzīgi kvalificēti imigranti. Tāda ir arī Lielbritānija, ASV, arī Austrumeiropa. Par kvalificētiem imigrantiem nākas sacensties, bet tiem tiešām jābūt kvalificētiem.
Vai izglītības sistēmas uzlabošana varētu mīkstināt iedzīvotāju skaita krišanās iespaidu?
Vācijas problēma ir 10% skolēnu, kuri skolu beidz bez atestāta, un augsti attīstītā ekonomikā tā ir zudusī paaudze, ko mēs nevaram atļauties. Tādā ziņā sekmīga izglītības sistēma varētu kompensēt demogrāfijas rādītāju krišanos.
Zemkopības subsīdijas ir viens piemērs, turku viesstrādnieki - otrs, ka līdzšinējā plānošana nav darbojusies.
Trešais ir Vācijas ģimenes politika, kas sākās jau 70. gados. Vācijā tā balstījās vecmodīgajā pieejā, ka sieviete ir mājsaimniece, bet pelnītājs ir vīrs. Desmitiem gadu mums nav bijis bērnu audzināšanas iestāžu. Tas traucē mūsdienīgām ģimenēm, kurās abi laulātie grib strādāt. Tikai pāris gadu Vācijā ir bērna piedzimšanas atvaļinājums un arī likums par bērnudārziem. Tam nākotnē varētu būt neliela ietekme uz dzimstības rādītājiem. Zviedrija un Francija pierāda, ka var būt vidēji divi bērni uz sievieti arī augsti attīstītā valstī, nevis tikai 1,2 bērni, kā ilgstoši tika uzskatīts Vācijā.
Spriežot pēc trūcīgāku sabiedrību pieredzes, demogrāfijai nav obligātas saistības ar veicinošo politiku. Turcijā ar gados jauno sabiedrību demogrāfija nešķiet problēma.
Turcijā, tāpat kā lielā daļā attīstības valstu, dzimstība krītas. Šī procesa ietekmi pagaidām vēl neredz, un sākumā attīstības valstīs dzimstības kritumam ekonomikas ziņā ir pat pozitīvs efekts, jo daudz darbspējīgiem cilvēkiem ir maz pabalstāmu vecāku cilvēku un bērnu. Tāpēc ātra ekonomiskā attīstība bija «Āzijas tīģeriem», un tāda tā ir Ķīnā un Turcijā, taču nākotnē viņiem būs tādas pašas problēmas kā citām attīstītām valstīm.
Šāds viļņveidīgums ir izdevīgs politiķu retorikai.
Jautājums - ko darīt, kad tas vilnis ir? Vācijā ap 2030. gadu lielā pēckara paaudze būs pensijā, un izvēle būs starp pensiju samazināšanu vai pieaugošiem sociālajiem tēriņiem no strādājošo puses. Tas izraisītu kvalificēto vāciešu emigrāciju, kas notiek jau tagad, - uz Austriju un Šveici, jo viņi negrib maksāt aizvien vairāk par pensionāriem.
Kādi ir ieteikumi?
Dzimstības izmaiņas mēs nespējam novērst, varam tikai mīkstināt ar dažiem faktoriem. Viens no tiem ir mūsdienīga ģimenes politika, lai nedaudz celtu dzimstības līmeni. Otrs - kvalificētu imigrantu piesaiste. Trešais - jāsamierinās ar reģionālajām atšķirībām starp pilsētām un lauku apvidiem. Subsīdijas jāizmanto pilsētu attīstībai - galvenokārt to grupu integrēšanai, kas ir ārpus darba tirgus nepietiekamās izglītības dēļ. Nākotnes ekonomiskā attīstība saistās ar tehnoloģijām, un tas būs nepieciešams, lai kompensētu iedzīvotāju skaita krišanos un sabiedrības novecošanu. Vācijai jāsamierinās, ka mēs kļūsim trūcīgāki. Tādas izaugsmes vairs nebūs.