Romanču autoru vidū ir gan anonīmi, gan maz zināmi autori, arī tā dēvētie viena dzejoļa vai melodijas ģēniji. «Daudzi paši piekomponēja savām vārsmām mūziku un otrādi - piedzejoja tekstus savām melodijām. Tā radās plašs kultūrslānis - vistuvākais dzīvei. Tas, ko cilvēki bija iemīļojuši un dziedāja mājās ģitāras vai klavieru pavadījumā. Dažreiz romances tapa dziedāšanas brīdī, tāpēc tām ir daudz versiju,» stāsta I.Dolženko. Krievijā viņa tās dzied pat krievu tautas instrumentu orķestra pavadījumā, Latvijā dzirdēta kopā ar Terem kvartet. «Krievu romances bērnībā skanēja mūsu mājās. Dziedāja mamma, vecmāmiņas un vecvecmāmiņas. Notis man glabājas mājās vēl no aizpagājušā gadsimta,» uz arhīvu iet dziedātājai nevajadzēja. «Vienmēr gribējies nodziedāt čigānu romanci Nado gitaru razbitj (Vajag sasist ģitāru), kura skanēja mājās. Mammas vecaistēvs spēlēja ģitāru, rūpīgi vāca, krāja un iesēja romances. Tāpēc jau tās saglabājušās, ka nemētājas uz atsevišķām lapiņām. Sējumi ir tik lieli un smagi, ka no tiem tagad ir grūti spēlēt. Nākas skenēt šīs nodzeltējušās lappuses,» viešņa stāsta.
Pianistei Innai Davidovai romanču pasauli atklājis bass Anatolijs Safiuļins - kamerdziedātājs, izcils romanču interprets. «XX gadsimta otrajā pusē romances nebija cieņā. Uzskatīja, ka tās ir pārāk primitīvas, sentimentālas, banālas, sīrupainas. Sauca par ciganščinu, uzskatīja par mietpilsoniskas gaumes pazīmi. Kā kanārijputniņus būrī un izšūtās salvetītes. Tagad saprotam, ka tā ir kultūrvēstures daļa. Nekur citur nav tik iespaidīga sadzīves romanču kultūras slāņa. Tās vairs nav tautas dziesmas, tomēr autori ir komponisti nr.5, 10 un 15. Salīdzinot ar krievu klasiķa Gļinkas dziesmām, brīžiem gan nav saprotams, kāpēc Gļinku uzskata par ģēniju, bet šos komponistus ne? Varbūt tāpēc, ka viņi nerakstīja operas?» prāto I.Davidova. Pirms desmit gadiem viņa šādu programmu gan neveidotu. «Arī man bija aizspriedumi. Šķita, tas nav solīdi, nepiedienas. Starp citu, dažas romances tīšām izpildīsim pārspīlētā, eksaltēti uzspēlētā manierē. Galvenais: gribam parādīt, ka šajā mūzikā ir svaigums un patiesīgums. Romances ir cilvēcisko attiecību ābece.»