Gatavojot skolēnu apmaiņas projektu, viņiem kopā ar ārzemju viesiem gribējies uzspēlēt simulācijas spēli Prezidents. Tas bija dārgi, tāpēc skolēni nolēmuši uztaisīt savu variantu - finansiāli pieejamu jauniešiem un tādu, kur cilvēks bez priekšzināšanām spēlējot varētu saprast brīvo tirgu, grāmatvedības un pārdošanas prasmju pamatus un to, kā pasaulē iekļaujas uzņēmējs un arī pašvaldība. Dalības maksa Kolonijā ir Ls 4 no cilvēka, un spēlē piedalās ap 30-40 skolēnu vai studentu. Kalvis stāsta, ka līdz šim spēle izspēlēta trīs reizes dažādās Liepājas skolās, ceturtā notiks 4.-5. jūlijā Liepājas Mākslas vidusskolā (te uzvarētājiem piesolītas biļetes uz festivālu Summer Sound), bet piedalīties Kolonijā var ikviens gribētājs arī no citām pilsētām. Līdzi jāņem spēja patstāvīgi un loģiski domāt, elementāras matemātikas zināšanas, uzņēmība un prasme un drosme komunicēt.
Spēles uzdevums katram dalībniekam ir darbojoties gūt pēc iespējas lielāku peļņu - vai tas būtu savs bizness, darbs Kolonijas pašvaldībā vai būšana par algotu strādnieku. Spēles sākumā tās vadītāji - Kalvis, Jurģis un daži tehniskie palīgi - izstāsta noteikumus un katram dalībniekam izdala starta kapitālu. Tad tiek izsolītas pamatnodarbju licences, kas dod tiesības darboties transporta, tūrisma, dēļu ražošanas, celtniecības, pārtikas audzēšanas vai pārstrādes nozarē. Paralēli tiek ievēlēts Kolonijas mērs, kas veido un vada pašvaldību, veido un tērē tās budžetu. Rakstot biznesa plānus, tiek dibināti uzņēmumi. Spēle ilgst četrus «gadus» jeb četras stundas, katrs gads sākas ar strādnieku izsoli un beidzas ar gada pārskata rakstīšanu. «Spēli spēlējam divas dienas. Pirmajā «gadā» kaut kas ir pamēģināts, bet skaidrības īsti nav. Otrajā - kaut ko izdarīju, visticamāk, nesanāca, toties radās skaidrība. Tad visi spēlētāji iet mājās, un daudzi saka, ka naktī nevar aizmigt. Nākamajā dienā turpinām. Domāju, tā ir labākā kombinācija - darīt, padomāt, darīt, padomāt,» Kalvis skaidro.
Spēles procesā dalībnieki komunicē cits ar citu, lai slēgtu līgumus, kooperētos, gādātu resursus ēku (dzīvojamo māju, fabriku, gateru u. tml.) celšanai un biznesa virzībai. Tiklīdz kāda ēka uzbūvēta, tā modelīša izskatā nonāk uz Kolonijas kartes, kas novietota spēles telpas centrā un visiem kalpo kā uzskates materiāls. Pašvaldībai ar mēru priekšgalā jārūpējas, lai Kolonija attīstītos un plauktu, nevis stagnētu. Savukārt pie spēles vadītāju galda notiek resursu dalīšana, grāmatvedība, imports un eksports, kontakti ar valsti, ko ar visiem tās likumiem un nodokļiem pārstāv Jurģis, vai ārvalstu investoru, ko pārstāv Kalvis. Spēlē iespējams arī, piemēram, strādnieku streiks vai korupcija. «Spēlējot sterilā vidē kā smilšu kastē, cilvēks neko no tā neiemācās. Mēs kā spēles vadītāji taisām pēc iespējas trakāku vidi,» Kalvis saka.
Nevienam nepatīk gada pārskatu rakstīšana, bet, balstoties uz tiem, tiek uzlikti sodi, iekasēti nodokļi, apkopota statistika un spēles beigās noskaidrots uzvarētājs, kas ieguvis lielāko kapitālu, un pasniegtas balvas. Lielākais spēlētāju ieguvums ir realitātes elpa. «Tur nav kā skolā, ka tevi baksta kaut ko darīt. Ja neko nedari pats, tā arī nosēdēsi stūrītī un 3. gadā «nomirsi badā». Bet spēlē ir liela dažādība - savu nišu atradīs un kaut ko apgūs jebkurš, kam ir motivācija darboties, arī tāds, no kā uzņēmējs nekad nesanāks. Viens iemācīsies biznesu, otrs - komunicēt, trešais - ko citu,» teic Kalvis. Lielākā problēma gan esot savākt vienkopus 30 cilvēku uz divām dienām. Savukārt galvenais šķērslis, kāpēc Koloniju grūti izmantot skolā, ir spēles ilgums un tas, ka jebkura ar kaut ko citu aizvietota macībstunda rada problēmas, jo kavē obligātās programmas apguvi.