Atšķirībā no Latvijas tur uz dievkalpojumiem nāk ne tikai dažādu konfesiju latvieši, bet pat tādi, kuri paši atturas kādai konkrētai baznīcai piesaistīties. Nāk lieli un mazi, veci un jauni, jo pēc dievkalpojumiem vienmēr seko draudzes vakari ar kafiju un kūkām, un neiztrūkstoši ar kliņģeru dzeltenmaizi!
Parasti nakšņojam kādās latviešu mājās. Tas ir ne tikai naudas ietaupījums, bet arī iespēja tuvāk iepazīties ar cilvēkiem. Reizēm sanāk arī radi, draugi un kaimiņi, un sarunās var uzzināt to, ko nevienā grāmatā vai interneta portālā neizlasīsi.
Vēl pirms desmit gadiem draudzēs pārsvarā bija redzamas tikai sirmas galvas. Tagad pēc krīzes aizvien vairāk jaunu cilvēki no Latvijas un mazi, pavisam mazi bērni, kuri pārsvarā dzimuši jauktās laulībās.
Sekojot līdzi notikumiem Latvijā, saprotu, ka cilvēkiem Latvijā nepieciešams dziļāk izprast mūsu tautas traģisko likteni tieši šodien un tagad, lai masu medijos latvieši nerietos kā suņi un nezākātos cits par citu tikai tāpēc, ka patiesība, kas ir skarbāka par skarbu, bieži vien tiek noslēpta, asaras norītas un vaimanas izvaimanātas vienatnē. Lai tad nākamajā dienā varētu iznākt uz dzīves skatuves ar starojošu smaidu sejā un izturēt, ļoti daudz izturēt. Domāju, ja vien cilvēki zinātu to, kādus pārdzīvojumus sevī nes simtiem un nu jau tūkstošiem Latviju atstājušo latviešu, varbūt roka neceltos rakstīt iznīcinošus komentārus vai e-pasta vēstulēs nejēdzīgas, kaut kur saklausītas tenkas par saviem tautas brāļiem un māsām.
Lielu laika daļu arī veltu telefonsarunām, dažreiz palīdzot viesstrādniekiem no Latvijas atgūt no negodīgiem darba devējiem ne tikai samaksu par darbu, bet arī dokumentus. Reizēm jāiesaista vēstniecību darbinieki, dažreiz pat policija. Jo cilvēki, vismaz iepriekšējos gados, dažreiz rīkojās naivi, parakstot darba līgumus svešvalodā un nesaprotot, ka parakstījušies, piemēram, par jau saņemtu algu. Psihologu pakalpojumi ārzemēs ir ļoti dārgi, turklāt svešā valodā, tāpēc telefoniski esmu iepraktizējusies palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši dziļās problēmās un paši no tām nespēj izkļūt.
Vecākās paaudzes latvieši, kuri jau tuvojas dzīves norietam, kuri vairāk nekā piecdesmit gadu iesakņojušies savā mītnes zemē kopā ar bērniem un mazbērniem, protams, paliks ārpus Latvijas. Tikai daudzi no viņiem savas pelnu urniņas novēlējuši Latvijas zemītei. Bet jaunie, tie, kuri izceļojuši tagad? Viņi un noteikti arī es - mēs esam kā gājputni, kuri izmet loku pasaules vējos, bet atkal un atkal atgriežas Latvijā.
Nesen kāda jauna sieviete man teica: «Ja man Latvijā būtu darbs, lai es varētu nopelnīt un samaksāt par dzīvokli un uzturēt savus bērnus, es uz ceļiem aizrāpotu atpakaļ uz Latviju!»